bioluminiscence - October 26th, 2022

Nometnes otrā diena. Četrus bērnus no rīta un vakarā vedu uz Salaspili. G. patīk rāpties pa vilciena stieņiem un karāties tajos kā pērtiķim. L. deva man spēlēt kaut kādu lecoša kubika spēli, kas līdzinās chroma lecošajam dinozauram, ļoti neprasmīgi to veicu. Katru vakaru mēs iekāpjam pirmajā vagonā un, kad vilciens uzņem ātrumu, ejam uz pēdējo vagonu, sakabes vietās dzelžiem kustoties no augšas uz leju. Un tā mēs ejam pa vagoniem, kamēr cilvēki noskatās uz mani tā, it kā es staidzinātu skaistus suņus.
Es nemāku aizliegt, ja nejūtu iemeslu, neredzu, kam tas kaitētu. Lai gan ķerenēs jūtu pīpēšanas stāžu, es esmu tikai smēķējošs bērns.

Šovakar nolēmu, ka rītdien par lamāšanos (pidarošanās, dauņošanās etc.) un fiziskiem aizskārumiem, piemērošu apzinātības sodu: zīmēt 100 sirsniņas.
Love is the answer, lil bitches.