bioluminiscence - September 24th, 2022

Kamēr akadēmiski darbi gaida, es kurinu lakstus kartupeļu lauka vidū. Lielākoties sausāko nezāļu kumšķus. Skatos uz iekuram domāto samsung mikroviļņu krāsns kasti un domāju par tālajiem elektronikas ražotājiem, kas neticētu, ka pēc kādiem 20 gadiem kāds ar viņu lolojuma kasti iekurinās sausu nezāļu čupu. Brīdi pavērojot un pārliecinoties, ka piegādāju gana daudz dūmu jaunu mākoņu izveidei un mans kā mākoņu padieva to-do lists šodien ir izpildīts, dodos uz ābeļdārzu. Apēdu pa ābolam no katram ābeles. K. man seko, kliedzot, lai pagaidu, jo netiek garām evil ērkšķogai. Aizejam līdz dzirdo kokam, kura saknes nomulčējis puvekļu bruģis, bet vēl daži svaigi karājas koka zaros. Atradu skaistāko dzirdā ābolu savā dzīvē. Tik skaistu, ka neiedevu to K., bet uzmeklēju viņam citu, ar tikai vienu mazu kraupja kārpu. Dodoties māju virzienā, apstājos lauka malā. Izvilku dzirdo no kabatas, jo gribēju dzirdēt, kā tas skan. Viegli padauzīju pa to, tad lēni ēdu, lai dzirdētu, kā tas atbalsojas.
Dažreiz es saku, ka ir cilvēki, kuru balsis skan ābolaini. Tad viņu balsis skan kā baltais dzidrais, lēni ēsts.