bioluminiscence - July 20th, 2022

Sēžu salīcis uz bluķa zem visskaistākajiem kokiem, un skatos uz tumši zaļākiem zāliena pleķiem, kur vistas kakājušas.

Kad vēlreiz izdodas atrast līdzīgu, bet nekā. Ir jāmācās atteikties no sāpīgā, laimīgā tuvuma. Ir jāmācās pieņemt to, ir vēlreiz pa jaunam jāiet caur gaļasmašīnu. Protams, ļoti lepnam, ka spēju to citādi, tomēr drusku bezgalīgi sāpīgam. Varbūt kādreiz sanāks ar citu nobeigumu.

Laimīte Laizāne ir skaista uzvārds.

Viņa nezina.
Kāpēc jautā par visa gribēšanu, kāpēc min intensitātes.
Trīs vārdus viņa sauc par trim vārdiem.
Viņa raksta, ka gaida, kad varēs atgūt savu draugu. Es atmiņā zīlēju starp kuriem skūpstiem, minetiem, kāpņu telpām, apskāvieniem, pastaigām starp A un B, atskatieniem, skatieniem, klusām plaukstām autobusos un prasīgiem ceļgaliem vilcienos, nenovilktām zeķēm un savandītām gultām mēs bijām draugi.
Viņa nezina.
Varbūt starplaikos.
Kad gribēja, lai viņš nav aseksuāls, lai mīl bērnus, lai dara, lai mīl sevi, lai nepārmet saldumus, lai strādā, lai guļ blakus, lai iet uz īstu terapiju, lai ļauj uzgriezt skaļāk radiatoru, lai sagaida, lai ir pacietīgs, lai paceļ, lai saka sevi, lai precas, lai grib, lai nepārmet kartupeļu čurkstēšanu rīta agrumā, lai noliek atslēgas vietā, lai mīl.
Varbūt tad.
Viņa nezina.
Savu vietu, savu misiju, sevi.
Viņa raksta, ka mīl sevi.

Man šķiet viņa zināja pie Saulkalnes.
Varbūt ne, ko es zinu.