bioluminiscence - July 16th, 2022

Man nekad nav padevušās mīklas.
Vienīgi tādā līmenī, kā - kārtains un liek raudāt.

Es esmu kā šokolāde, ko viņa ēd naktīs, kad neviens nevaktē. Nutellas noslēpums.

Esmu ļoti tuvu tam, lai sāktu runāt skarbu atklātību. Viena dzirkstele, un viss varētu lidot pa gaisu. Uzlīmēt uz pieres sprādzienbīstams šodien. Knapi valdos neiekomentējusi.

Sajūtot sāpīgās dusmas, centos tās izvējot ar lavandu-raudeņu un nejaušā veidā teju tikai violeto ziedu dobes ravēšanu. Tas neizdevās. Sāpes ar dusmām savijušās atgādināja sevi ik uz nezāles. Riņķojot pa dārzu, ceļu, pagalmiem, domāju, kā to izlaist no sevis. Vai sist bluķim vai kā.. Apsēdos uz bluķa. Rakstīšana.

Jūtos dusmīga, lielā mērā izmantota un droši vien pat vēl vairāk nekā domāju apmanipulēta. Līdz pat apmēram, kad domāju, vai jebkas no tā bija īsts. Man šķiet, ka bija, tomēr lielākoties dziļi aprakts aiz viņas un saistītā veidā viņa traumām un visa cita. Šī mana mācība, gadiem ilgā, velkas un velkas. Nervozā pieķeršanās, ilgas pēc mīlestības etc. Es nezinu, vai šis ir kāds tās apogejs, bet es ceru. Šorīt, pēc ieraksta apskatīšanās par īstām brīvdienām kā risinājumu, man sagribējās izlaist, izvemt visu. Apsvēru ēdiena izvemšanu kā atbrīvošanos pārnestā veidā, bet tas, ēdiena atkritumi, man nekad nav patikuši.

Protams, to visu esmu pieļāvusi es pati.. atbildot, aizrakstot, piekrītot un piedāvājot tikties utt. Jo bija cerības, ka tas kaut kur iet, ka notiek atskārsmes par sevis mīlestību, savām un citu vajadzībām, ka tas virzās uz patiesumu un pa mazam solītim beidz viņu iekšējos traumu riņķa dančus. Jo enerģija nudien var gāzt mājas. Tādēļ es piekritu, tādēļ es centos, tādēļ sniedzu sevi visu kā svaiga ūdens malku, jo šķita, ka būvējas, kas patiess. Bet tad tas atgriežas tur, kur bijis. Ar brīvdienām kā risinājumu. Ar bēgšanu aiz bēgšanas, līdz man šķiet, ka viss dotais ūdens ir kaķim zem astes. Ka tur nebija domu pamosties, būt patiesi īstenam, tikai saglābt to, kas sniegs īslaicīgu piepildījumu.

Es nezinu, kāpēc, bet sevišķas dusmas izraisa bērnu lietas. Bet, ņemot vērā spoguļu teoriju, tādu attieksmi es nespēju iedomāties sevī. Jautājums gan paliek atklāts, kāpēc tik dzīvi nevaru to iedomāties sevī, bet droši vien tas saistīts ar K.

Viena lieta ir citāda. Tā vietā, lai dusmotos un kritizētu sevi, krietni drīzāk jūtu vēlmi piedot un samierināt to manis daļu, kas tik izmisīgi tiecās.

Jā, rakstīšana izlaiž.