(no subject)
Jun. 20th, 2022 | 01:46 pm
Ieejot drogās, vienmēr gribas aizturēt elpu un aizlūgt par darbiniekiem. Kā tai sievietei, kas pārmeta krustu iekāpjot trolejbusā.
Uz izlaidumu labākajās ilgtspējas tradīcijās ieradīšos humanas 50 eirocentu biksēs, sniegbaltā kreklā un tomātu zeķēs. Neticama veiksme mani piemeklēja džinsu problemātikā. Pirmais veikals, žilbinošas atlaides, mērens greenwashings. Aptuveni pazīstot pasaules sarežģīto uzbūvi, uz kabīni paņemu vismaz kādus 7 pārus, un šekureku pie pirmās aizpogātās stakles viss ir perfekti. Neticami.
Būtības festivāla peldlietas bija lielākas sāpes. Kad esi lezbiete ar netradicionālu augumu, kurai ir alerģija no sieviešu drēbēm, pasaule nav viegla. Tomēr izdevās kaut ko, kaut kā pakombinēt. Ātri žūstoši šorti un mani adidnieku augšdaļu krājumiem.
Jā, es ciboju tik bieži, jo rakstu viņai. Nez vai viņa šo lasa, bet jau veikalā jutu lielu vēlmi pastāstīt par bikšu veiksmi. Garš un pakāpenisks atradināšanās ceļš ir priekšā. Bija vairāki brīži, kā vienā, nākot no praida, kad mēreni trūkst elpa, tā kļūst sekla, strauja, ar domu mutuļiem, kas bez jautāšanas aprij un tikai pēc kāda brīža iespējams pakāpeniski izrāpties kā no akas. Atgādināt visu, pieradināt elpu. Nereti es domāju, vai viņa vēl sūtīs kādu trūkuma vai apskāviena ziņu. Tad es nodomātu un varbūt pat atbildētu, ka tāds pietrūkums ir par mazu.
Strītbola vakarā ar Kristinu viņa lūdza parādīt viņu un viņas draudzeni (draugu). Padevu viņai viņas instagramu, pašai neskatoties. Kaut kādā brīdī pirms vai pēc viņa noteica, lielā mērā par visu manu ne tik normālo attiecību hronoloģiju, ka es ļoti tiecos pēc mīlestības. Par ļotu. Piekrītu. Ar Dagniju tas bija ļoti ilgs patiesības noliegums, bet paranormāla mīlestību, ar Teo un Līgu nepietiekamas jūtas, bet vēlme palikt, jo mīlēju viņu mīlestību pret mani, bet ar Ilzi.. ir ne vairs mīlestība par mīlestību pret mani, bet ievērojamas jūtas manī pašā, toties te tas veidoja pretrunas ar mīlestību pret sevi. Cieņu pret sevi un savām vērtībām, kurām vajadzēja un zināmā mērā joprojām vajag laiku, lai tiktu apliecinātas darbībās.
Kas sekos, dies vien zina.
Uz izlaidumu labākajās ilgtspējas tradīcijās ieradīšos humanas 50 eirocentu biksēs, sniegbaltā kreklā un tomātu zeķēs. Neticama veiksme mani piemeklēja džinsu problemātikā. Pirmais veikals, žilbinošas atlaides, mērens greenwashings. Aptuveni pazīstot pasaules sarežģīto uzbūvi, uz kabīni paņemu vismaz kādus 7 pārus, un šekureku pie pirmās aizpogātās stakles viss ir perfekti. Neticami.
Būtības festivāla peldlietas bija lielākas sāpes. Kad esi lezbiete ar netradicionālu augumu, kurai ir alerģija no sieviešu drēbēm, pasaule nav viegla. Tomēr izdevās kaut ko, kaut kā pakombinēt. Ātri žūstoši šorti un mani adidnieku augšdaļu krājumiem.
Jā, es ciboju tik bieži, jo rakstu viņai. Nez vai viņa šo lasa, bet jau veikalā jutu lielu vēlmi pastāstīt par bikšu veiksmi. Garš un pakāpenisks atradināšanās ceļš ir priekšā. Bija vairāki brīži, kā vienā, nākot no praida, kad mēreni trūkst elpa, tā kļūst sekla, strauja, ar domu mutuļiem, kas bez jautāšanas aprij un tikai pēc kāda brīža iespējams pakāpeniski izrāpties kā no akas. Atgādināt visu, pieradināt elpu. Nereti es domāju, vai viņa vēl sūtīs kādu trūkuma vai apskāviena ziņu. Tad es nodomātu un varbūt pat atbildētu, ka tāds pietrūkums ir par mazu.
Strītbola vakarā ar Kristinu viņa lūdza parādīt viņu un viņas draudzeni (draugu). Padevu viņai viņas instagramu, pašai neskatoties. Kaut kādā brīdī pirms vai pēc viņa noteica, lielā mērā par visu manu ne tik normālo attiecību hronoloģiju, ka es ļoti tiecos pēc mīlestības. Par ļotu. Piekrītu. Ar Dagniju tas bija ļoti ilgs patiesības noliegums, bet paranormāla mīlestību, ar Teo un Līgu nepietiekamas jūtas, bet vēlme palikt, jo mīlēju viņu mīlestību pret mani, bet ar Ilzi.. ir ne vairs mīlestība par mīlestību pret mani, bet ievērojamas jūtas manī pašā, toties te tas veidoja pretrunas ar mīlestību pret sevi. Cieņu pret sevi un savām vērtībām, kurām vajadzēja un zināmā mērā joprojām vajag laiku, lai tiktu apliecinātas darbībās.
Kas sekos, dies vien zina.