bioluminiscence - June 5th, 2022

Šo piecu gadu laikā ne reizi tā nebiju jutusies mācoties. Protams, pārāk mazs miega strēķis un trigeri, un citi faktori. Viļņveidīga panikas lēkmju sajūta, kurās siltums atkāpjas no ekstremitāšu galiņiem un pasaulei zūd fiziskais satvars, viss reibst. Nepazaudējos sajūtā, tomēr tā turpināja atgriezties. Atbildot tai, ar vārdiem tvēros pie cilvēkiem, ar skatienu uzskaitīju, nosaucu objektus. Salātlapa, kaste, kūdra, salātlapa. Pāri plūstoša apziņa, kurā es nevarēšu, es nespēšu, varbūt es sajukšu prātā un zaudēšu kontroli vai, iespējams, nomiršu.
Centība fokusēties uz vārdu virknēm analfabētiska, realitāte te dziest, te atgriežas. Zināma vientulība, tomēr ne nepatīkama. Visi aizdevās uz brīvdabas muzeju. Laikiem ļoti bail.

Cīnoties par vārdu virknēm kādā mirklī nolemju doties meditēt un pagulēt. Sirds aiz krūts reivo, cenšos saplūst ar meditācijas balsi. Pēc tās guļu klusumā, cenšos nolaisties sāpju pašā mezglā. Kādēļ man ir bail.. viss jau ir, tie ir tikai labojumi, ja vēlies vēl slīpētāk, tev ir laiks vēl ir, bet man ir bail.. no kā tev bail? Kas ir tas, kas sāp?
Man bail, ka nevarēšu tā uzreiz uzrakstīt jaunu ar atsaucēm, argumentiem un secinājumiem žonglējošu nodaļu. Vēl vienu kopsavilkumu kopsavilkumam. Kāpēc tu baidies no neuzrakstīt? Man šķiet, ka nespēja to paveikt liecinās par to, ka neesmu gana gudra, spējīga. Kāpēc tev bail nebūt gana gudrai un spējīgai? Man bail, ka tas piešķirs man attiecīgu vērtējumu. Kāpēc tev šķiet, ka tas piešķirs vērtējumu par tevi? Jo tā ir bijis.

Pēc pašdziedes sesijas atgriežos pie darba. Laboju un laboju līdz paliek tikai uzrakstāmā nodaļa. Panika vieglā formā atgriezās jau pirms tās.. Sēžu un skatos uz divām nīkulīgajām rindkopām, tramīgi meklējot papildus atsauces, kuras nedodas rokās. Nodzēšu tekstu un sēžu. Apzinos, ka tas nepiešķirs jaunu jēgu nedz darbam, nedz man. Tiem abiem tā jau ir. Es esmu noteicēja par savu darbu, un, lai gan būtu jauki spēlēties ar argumentiem, šobrīd tam nav kapacitātes. Visa ir par daudz.. man vajag atpūtu, man vajag rūpes par sevi. Aizsūtu pasniedzējai ziņu par savām sajūtām, veiktajiem labojumiem, atzīstu, ka nespēju to šobrīd. Nosūtu un ateju no datora..
Pēc nepilnas stundas viņa atbild, ka viss ir labi.. labojumi ir korekti un iesaka man izgulēties, pārlasīt no rīta un tad iesniegt. Sirsnība, sēžu un asarās smaidu. Man vairs nevajag ārpuses vērtējumu, es vienmēr sev likšu 10. Tās sajūtas.. man šķiet, ne daudzi to spēj saprast. Es raudu, es vēl nesaprotu, ko esmu paveikusi ar tādu rīcību. Uz mirkli es sajūtu tieši to atšķirību, cik tālu esmu nonākusi, cik daudz esmu paveikusi. Ne tikai pētījumā, bet tajā.. kā sniegt sev mīlestību, drošību.

Smaidu. Pēc mirkļa atbrauc Laura. Runājoties trijatā ar Lieni, Laura atgādina man manus cilvēkdizaina faktus. Viņa min sarunā, ka pēc tiem, manas dzīves uzdevums ir atgriezt cilvēkos saikni ar dabu. Un tas ir tieši tas, kur esmu, akadēmiski un ārpus. Neskatoties uz visu resursu izsmēlumu, jūtu ieplūstam milzu iedvesmu. Tas ir tieši tas, ko es turpināšu. Es nezinu, kā tas būs, vai man izdosies īstenot grāmatu mājas/miera ostas nodomus vai man izdosies atšifrēt latviešu dabas vērtību diskursu kodolus.

Es nezinu, bet man gribas citiem parādīt to, ko jūtu es. To, ka cilvēks nav invazīva suga paradīzē.

Sarežģīti.
Pāreja uz pazīstamo spirāles loku.