nekonsekvences
Apr. 25th, 2022 | 10:07 am
Viņa piedāvā tikties. Šodien, tomēr rīt. Faktā, ka es to vēlos, nav šaubu, bet ir atšķirība starp vēlmi un izvēli. Es piekritu vakardien, tobrīd es ļāvos vēlmei, neskatoties uz šaubām. Tādos brīžos es tikai vēlos ļauties, baudīt mīlestību, neskatoties ne uz ko citu. Šie mirkļi ir kā izgriezti no laika. Tajos neeksistē šaubas, vērtības, sirdsapziņa vai kas cits, es uz ierobežotu laiku tikai baudu to, pēc kā ilgojos. Kad apstākļi mainās, kad viņa atraksta, ka tomēr dosies mājās, sākotnēji es jūtu vieglas dusmas, vēlos atteikt citas tikšanās iespējas. Pēc tā sajutu vēlmi iepauzēt, pameditēt.
Šodien dienasgrāmatā rakstīju, ka koncentrēšos uz to, lai rīkotos saskaņā ar savām vērtībām, būtību. Plānu maiņa, gan šī, gan citās reizēs, ir tie apstākļi, kas bīda mani.. bīda mani sajūtās, no kurām gribu vairīties.
Atceries, es teicu, ka varētu uzzīmēt shēmu šai situācijai:
- Es mīlu tevi un gribētu būt kopā. Vai vismaz aiziet uz īstiem randiņiem un skatīties, kā tas izvēršas.
- Tu nevēlies būt kopā. Tu gribi draudzēties, pavadīt laiku. Reizēm pamīlēties.
- Es vairs nevaru atgriezties drauga pozīcijās.
- Pēc 2,5amorijas piedāvājuma, es negribu būt arī oficiālais plāksteris/mīļākā.
- Tu gribi draudzēties, es draudzēties+.
(It kā vienkārši), jo galvenās vajadzības ir atšķirīgas. Atšķirības, kas rada nevieglas sarakstes, cikliskus pārrāvumus, evakuācijas. Nu labi, tos nerada tikai tas. Izmantojot uz sevis 5 kāpēc metodi:
Kāpēc es turpinu, ja pamata lietas atšķiras? Es turpinu, jo es ceru, ka kādā brīdī kaut kas mainīsies.
Kāpēc tu ceri, ka kaut kas mainīsies? Man šķiet, ka tad, ja es 'padošos', es varbūt vairs neatradīšu kādu citu, kuru mīlētu. Tas notiek reti.
Kāpēc tev šķiet, ka neatradīsi? Jo man ir bail ļauties intuīcijai, plūdumam jautājumos par attiecībām. Kaut kādā mērā man vienmēr bijis ļoti jācenšas, 'jāpelna' mīlestība. Lai gan jau kādu laiku apzinos savas 'anxious attachment' lietas, es nereti joprojām rīkojos saskaņā ar tām.
Kāpēc tev ir bail ļauties? Jo tāds musturs manī vienmēr ir bijis. Man ir jābūt pieejamai, jāpūlas, jābūt pacietīgai, jāpaciešas un varbūt tad..
Galu galā.. tas viss ir savijies ar lielo traumu. No nervozās pieķeršanās perspektīvas, ja es ļaušos, ja rīkošos saskaņa ar savām vērtībām, es riskēju zaudēt sev tuvākos cilvēkus. No bērnības skatu punkta - tos, kas gādā par mani, kas, kā rezumēja Simona, neapzināti nozīmē dzīvības un nāves jautājumu. Jo bez vecākiem pastāv iespējas aiziet bojā. Tādēļ tas ir tik grūti, tādēļ tas ir kā kaut kas izgriezts no laika. Zināma manis daļa joprojām rīkojas saskaņā ar traumu, bet otra apzinās, ka lietas ir mainījušās. Tā apzinās, ka tas vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Tā apzinās, ka man nav jācer, jo ja kaut kas ir lemts, tas notiek.
Es gribu sevī jaunu musturu.
Šodien dienasgrāmatā rakstīju, ka koncentrēšos uz to, lai rīkotos saskaņā ar savām vērtībām, būtību. Plānu maiņa, gan šī, gan citās reizēs, ir tie apstākļi, kas bīda mani.. bīda mani sajūtās, no kurām gribu vairīties.
Atceries, es teicu, ka varētu uzzīmēt shēmu šai situācijai:
- Es mīlu tevi un gribētu būt kopā. Vai vismaz aiziet uz īstiem randiņiem un skatīties, kā tas izvēršas.
- Tu nevēlies būt kopā. Tu gribi draudzēties, pavadīt laiku. Reizēm pamīlēties.
- Es vairs nevaru atgriezties drauga pozīcijās.
- Pēc 2,5amorijas piedāvājuma, es negribu būt arī oficiālais plāksteris/mīļākā.
- Tu gribi draudzēties, es draudzēties+.
(It kā vienkārši), jo galvenās vajadzības ir atšķirīgas. Atšķirības, kas rada nevieglas sarakstes, cikliskus pārrāvumus, evakuācijas. Nu labi, tos nerada tikai tas. Izmantojot uz sevis 5 kāpēc metodi:
Kāpēc es turpinu, ja pamata lietas atšķiras? Es turpinu, jo es ceru, ka kādā brīdī kaut kas mainīsies.
Kāpēc tu ceri, ka kaut kas mainīsies? Man šķiet, ka tad, ja es 'padošos', es varbūt vairs neatradīšu kādu citu, kuru mīlētu. Tas notiek reti.
Kāpēc tev šķiet, ka neatradīsi? Jo man ir bail ļauties intuīcijai, plūdumam jautājumos par attiecībām. Kaut kādā mērā man vienmēr bijis ļoti jācenšas, 'jāpelna' mīlestība. Lai gan jau kādu laiku apzinos savas 'anxious attachment' lietas, es nereti joprojām rīkojos saskaņā ar tām.
Kāpēc tev ir bail ļauties? Jo tāds musturs manī vienmēr ir bijis. Man ir jābūt pieejamai, jāpūlas, jābūt pacietīgai, jāpaciešas un varbūt tad..
Galu galā.. tas viss ir savijies ar lielo traumu. No nervozās pieķeršanās perspektīvas, ja es ļaušos, ja rīkošos saskaņa ar savām vērtībām, es riskēju zaudēt sev tuvākos cilvēkus. No bērnības skatu punkta - tos, kas gādā par mani, kas, kā rezumēja Simona, neapzināti nozīmē dzīvības un nāves jautājumu. Jo bez vecākiem pastāv iespējas aiziet bojā. Tādēļ tas ir tik grūti, tādēļ tas ir kā kaut kas izgriezts no laika. Zināma manis daļa joprojām rīkojas saskaņā ar traumu, bet otra apzinās, ka lietas ir mainījušās. Tā apzinās, ka tas vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Tā apzinās, ka man nav jācer, jo ja kaut kas ir lemts, tas notiek.
Es gribu sevī jaunu musturu.