(no subject)
Mar. 28th, 2022 | 06:52 pm
Rīts ar I. Jau vakardien jutu, ka tuvojas jauni lēmumi. Jutu, ka mēs nevaram ilgāk stāvēt starp būt/nebūt, ka nevaram ilgāk palikt 'varbūt'.
Šorīt viņa šķita noslēgta, atkārtojās gājiens, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Viņa stāstīja par ūdens kvalitāti mājās un es piepeši atcerējos, ka naktī biju sapņojusi par rūsainu ūdeni. Viņa mani smīdina bieži, bet man ir augsti humora standarti. Guļot blakus, vēroju, ko gaisma dara ar viņas seju, iezīmējot to vēl noteiktāku, lāpstīgāku. Pateicu to viņai. Nepateicu, ka ar to domāju, ka viņa izskatās neticami skaisti. Iespējams, viņa saprata. Kādā brīdī viņa iztīra kaut ko no manas auss, un tas mani nesamulsina. Es nemulstu no saviem netīrumiem viņas klātbūtnē. Viņa saka, ka vēlas, lai es beidzu. Uz mirkli man šķiet, ka viņa tā vēlas tādēļ, lai sagādātu man kādu prieku, lai līdzinātu kādus viņas sajūtu bilanču mīnusus. Man negribas beigt, man patīk uzturēt sevī vilkmes sajūtu, kas pieaug, gurniem, ķermenim tiecoties aizvien prasīgāk, neapvaldītāk. Viss process ir orgasms.
Atgriežoties mājās no terapijas un Terapijas, kāpņu telpā apstājos pie viņas riteņa. Pieskaros tam, domājot, ka tas nestāvēs šeit ilgi. Un ar to es nedomāju zādzību (paklauvē pa blakus esošo kaķi).
Terapijā S. pastāstu visu, kas notika, visu, ko jūtu. Reizēm man šķiet, ka viņai ir grūti izsekot visam mīlas un bērnības, jaunības traumu mudžeklim, tad es cenšos runāt it kā vienkāršotāk, lai ko tas nozīmētu. Stāstot par jūtīgākām tēmām, man nereti aizmirstas elpot, un gaisa ievilkšana pēc šiem teikumiem ir smaga un paskaļa. Man pavisam mazliet kauns par to. Pēc situācijas apskaidrošanas, kustamies pa telpu kā koki no šausmu filmas Šreks II. Tālāk ķeramies pie vecajām labajām mantu kastēm, mantas man strādā vislabāk. Šīs dienas uzdevuma topici - upuris, glābējs un varmāka manī. Lomas manī. Rodu jaunas paralēles par sevi attiecībās. Arī interesantas nianses par upura lomu.
Viņa vaicā, kā es jūtos par to, ko nolēmām šodien. Pastāstu par dziļajām zaudējuma bailēm, kā tās joprojām ir bijušas klātesošas atsevišķos momentos. Par to, ka joprojām neuzticos 'visumam' šajos jautājumos. Jo vienmēr, kad esmu palaidusi kādu, es viņus zaudēju, ka no tā radusies sajūta, ka man ir aktīvi jāpietur, jācenšas viss atrisināt, paturot tuvumā. Jo vienmēr, kad ļāvos.. man dārgie neatgriezās. Nē, viņi nedevās uz viņpasauli, tikai mūsu realitātes plātnes vairs aktīvi nesaskārās. Pat ja tas ir bijis labāk, pat, ja jau sen esmu izpratusi, kādēļ viņiem nebija jāpaliek manā dzīvē, man ir bail. Es gribu sniegt vietu sev un viņai, un man ir bail arī šoreiz, bet es klausīšu intuīcijai. Ja viņa nepaliks, tam būs labs iemesls.
Bet man gribas, lai paliek.
Pēc humpalām un staigāšanas sajūtos vārgi, jūtama asiņošana starp kājām. Maza gultas terapija un tad jādodas strādāt.
Šorīt viņa šķita noslēgta, atkārtojās gājiens, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Viņa stāstīja par ūdens kvalitāti mājās un es piepeši atcerējos, ka naktī biju sapņojusi par rūsainu ūdeni. Viņa mani smīdina bieži, bet man ir augsti humora standarti. Guļot blakus, vēroju, ko gaisma dara ar viņas seju, iezīmējot to vēl noteiktāku, lāpstīgāku. Pateicu to viņai. Nepateicu, ka ar to domāju, ka viņa izskatās neticami skaisti. Iespējams, viņa saprata. Kādā brīdī viņa iztīra kaut ko no manas auss, un tas mani nesamulsina. Es nemulstu no saviem netīrumiem viņas klātbūtnē. Viņa saka, ka vēlas, lai es beidzu. Uz mirkli man šķiet, ka viņa tā vēlas tādēļ, lai sagādātu man kādu prieku, lai līdzinātu kādus viņas sajūtu bilanču mīnusus. Man negribas beigt, man patīk uzturēt sevī vilkmes sajūtu, kas pieaug, gurniem, ķermenim tiecoties aizvien prasīgāk, neapvaldītāk. Viss process ir orgasms.
Atgriežoties mājās no terapijas un Terapijas, kāpņu telpā apstājos pie viņas riteņa. Pieskaros tam, domājot, ka tas nestāvēs šeit ilgi. Un ar to es nedomāju zādzību (paklauvē pa blakus esošo kaķi).
Terapijā S. pastāstu visu, kas notika, visu, ko jūtu. Reizēm man šķiet, ka viņai ir grūti izsekot visam mīlas un bērnības, jaunības traumu mudžeklim, tad es cenšos runāt it kā vienkāršotāk, lai ko tas nozīmētu. Stāstot par jūtīgākām tēmām, man nereti aizmirstas elpot, un gaisa ievilkšana pēc šiem teikumiem ir smaga un paskaļa. Man pavisam mazliet kauns par to. Pēc situācijas apskaidrošanas, kustamies pa telpu kā koki no šausmu filmas Šreks II. Tālāk ķeramies pie vecajām labajām mantu kastēm, mantas man strādā vislabāk. Šīs dienas uzdevuma topici - upuris, glābējs un varmāka manī. Lomas manī. Rodu jaunas paralēles par sevi attiecībās. Arī interesantas nianses par upura lomu.
Viņa vaicā, kā es jūtos par to, ko nolēmām šodien. Pastāstu par dziļajām zaudējuma bailēm, kā tās joprojām ir bijušas klātesošas atsevišķos momentos. Par to, ka joprojām neuzticos 'visumam' šajos jautājumos. Jo vienmēr, kad esmu palaidusi kādu, es viņus zaudēju, ka no tā radusies sajūta, ka man ir aktīvi jāpietur, jācenšas viss atrisināt, paturot tuvumā. Jo vienmēr, kad ļāvos.. man dārgie neatgriezās. Nē, viņi nedevās uz viņpasauli, tikai mūsu realitātes plātnes vairs aktīvi nesaskārās. Pat ja tas ir bijis labāk, pat, ja jau sen esmu izpratusi, kādēļ viņiem nebija jāpaliek manā dzīvē, man ir bail. Es gribu sniegt vietu sev un viņai, un man ir bail arī šoreiz, bet es klausīšu intuīcijai. Ja viņa nepaliks, tam būs labs iemesls.
Bet man gribas, lai paliek.
Pēc humpalām un staigāšanas sajūtos vārgi, jūtama asiņošana starp kājām. Maza gultas terapija un tad jādodas strādāt.