(no subject)
Mar. 12th, 2022 | 09:09 pm
'Es uzrakstīšu cibā, kā man klājas.'
Vakardiena un šodiena.. īpaši vakardiena. Es tik sen nebiju jutusies tik brīvi, laimīgi, viegli. Prātā vēl skaidrāks kļuvis attēls, metafora, pret kuru vienmēr atduras viss. Laura tramvajā to šodien nosauca par caurduri, man tas vairāk bijis kā vertikāla tuneļa attēls. Tuneļa bez robežām, tikai kā telpas, kurā intuitīvi zinu kustības iespējas. Visi pēdējo mēnešu stresi, muskuļu savilkumi, tas viss bijis par tuneli, kurš tika nosprostots. Ar nepieņemtiem lēmumiem par doktorantūru, par dzīvi bez studijām, par mērķiem galu galā, ja ateju no instrumenta, kurā tik ilgi, nu jau teju piecus gadus, esmu bijusi.
Vakardien.. droši vien jau kādu laiku pirms tās, es rīta pusē solīju sev atgriezties pie pamatiem - būšanas tagadnē. Tieši pie tā viss vienmēr atgriežas, tāpēc izlasiet tolli vai noklausieties kādus 25 mooji video un iemācīties, jo nekā diži svarīgāka nav. Viss pārējais ir cakainas zemsvītras piezīmes. Parasti pēc kāda laika, kultivējot apzinātību, ikdienā jūtos tā it kā viss kur esmu un ko redzu būtu sekss. Kad pie apvāršņa nonāk jauni spēcīgi kairinātāji, es tos iekapsulēju sevī, šķetinu to pagātnes un nezinu nākotnes līdz tunelis sāk aizsērēt un enerģija manī tiek apturēta. Tad nāk domas, kuras dalās domu domās gandrīz neapturami strauji. Naratīvu pūlis, kas mani brīdina par katru soli vairāk vai mazāk. Un tā tas iet līnijās ar apļu ieliekumu. Svārstoties no viegluma uz vietām, kurās man vajag vairāk laika, lai pieņemtu. Nepārprotiet, ir vajadzīgas abas puses.
Vakardien un šodien notika tieši tas, kas šādos priekšnosacījumos tiek solīts, ikdiena atklājās pati diezgan brīnišķīgos veidos. Es nejauši pieņēmu ilgi atlikto lēmumu, es nebūšu doktordesa. Vismaz ne pagaidām. Es esmu nogurusi no akadēmiskām vidēm šādā formātā. Man šobrīd nav mērķa, kuru īstenot caur doktorantūru, un es nevēlos būt kāds, kurš staigā no konferences uz konferenci, jo tur 'ir jāiet', nevis tādēļ, ka man būtu kas tāds, ko es vēlos atklāt citiem. Universitātes planktons. Tas mazliet biedē, jo tā ir iestāde, ar kuru es sev piesaistu naudas. Pastāv iespēja, ka mani paturēs darbā projektā vēl 1,5 gadus, bet kas zina. Varbūt viņiem deru tikai es kā doktors. Es nezinu, ko es darīšu tālāk, bet šķiet, ka pirmo reizi dzīvē es nebaidos no domām par to.
Tāpēc šobrīd, I., varu apstiprināt tavas cerības, es jūtos ļoti labi.
Vakardiena un šodiena.. īpaši vakardiena. Es tik sen nebiju jutusies tik brīvi, laimīgi, viegli. Prātā vēl skaidrāks kļuvis attēls, metafora, pret kuru vienmēr atduras viss. Laura tramvajā to šodien nosauca par caurduri, man tas vairāk bijis kā vertikāla tuneļa attēls. Tuneļa bez robežām, tikai kā telpas, kurā intuitīvi zinu kustības iespējas. Visi pēdējo mēnešu stresi, muskuļu savilkumi, tas viss bijis par tuneli, kurš tika nosprostots. Ar nepieņemtiem lēmumiem par doktorantūru, par dzīvi bez studijām, par mērķiem galu galā, ja ateju no instrumenta, kurā tik ilgi, nu jau teju piecus gadus, esmu bijusi.
Vakardien.. droši vien jau kādu laiku pirms tās, es rīta pusē solīju sev atgriezties pie pamatiem - būšanas tagadnē. Tieši pie tā viss vienmēr atgriežas, tāpēc izlasiet tolli vai noklausieties kādus 25 mooji video un iemācīties, jo nekā diži svarīgāka nav. Viss pārējais ir cakainas zemsvītras piezīmes. Parasti pēc kāda laika, kultivējot apzinātību, ikdienā jūtos tā it kā viss kur esmu un ko redzu būtu sekss. Kad pie apvāršņa nonāk jauni spēcīgi kairinātāji, es tos iekapsulēju sevī, šķetinu to pagātnes un nezinu nākotnes līdz tunelis sāk aizsērēt un enerģija manī tiek apturēta. Tad nāk domas, kuras dalās domu domās gandrīz neapturami strauji. Naratīvu pūlis, kas mani brīdina par katru soli vairāk vai mazāk. Un tā tas iet līnijās ar apļu ieliekumu. Svārstoties no viegluma uz vietām, kurās man vajag vairāk laika, lai pieņemtu. Nepārprotiet, ir vajadzīgas abas puses.
Vakardien un šodien notika tieši tas, kas šādos priekšnosacījumos tiek solīts, ikdiena atklājās pati diezgan brīnišķīgos veidos. Es nejauši pieņēmu ilgi atlikto lēmumu, es nebūšu doktordesa. Vismaz ne pagaidām. Es esmu nogurusi no akadēmiskām vidēm šādā formātā. Man šobrīd nav mērķa, kuru īstenot caur doktorantūru, un es nevēlos būt kāds, kurš staigā no konferences uz konferenci, jo tur 'ir jāiet', nevis tādēļ, ka man būtu kas tāds, ko es vēlos atklāt citiem. Universitātes planktons. Tas mazliet biedē, jo tā ir iestāde, ar kuru es sev piesaistu naudas. Pastāv iespēja, ka mani paturēs darbā projektā vēl 1,5 gadus, bet kas zina. Varbūt viņiem deru tikai es kā doktors. Es nezinu, ko es darīšu tālāk, bet šķiet, ka pirmo reizi dzīvē es nebaidos no domām par to.
Tāpēc šobrīd, I., varu apstiprināt tavas cerības, es jūtos ļoti labi.