(no subject)
Mar. 6th, 2022 | 07:20 pm
Atgriežos mājās ar septiņiem pērnā rudens āboliem no Cēsu nomales pagraba, Bredberija kaleidoskopu un 2,5 stundas gariem interviju ierakstiem telefonā.
Pirms pusdienas laika sarkans hondas džips sagaida mani pie Straupes pils. Pensionāre izkāpj, stiepj roku sveicienā raibā džemperī kā mani cimdi. Tas vairs nenotiek tik bieži man šķiet.. Tas, ka kāds izkāpj, lai sagaidītu nevis sēž aiz anonīmiem mašīnas stikliem. Viņi vienmēr gaida aiz milzīgām saulesbrillēm. Mani cienā, brokastina, brīdina par suņiem, smaida un skatās man acīs. Brīžos, kad dzirdu viņas domas joņojam, turpinot meklēt vēl citas atbildes, es neaizpildu klusumu ar nākamajiem jautājumiem. Fonā garbārdains dēls īgni griež kūpināto stori ne pa mugurkaulam.
Ceļā uz Cēsīm pie viņas brāļa, viņa brīdina, ka viņš ne tuvu nav tik runīgs, man nākšoties pacīnīties par atbildēm. Mašīnā klausāmies lielisko piecinieku, sinhroni noskatoties uz biežajiem izcirtumiem. Nelielā mājiņā pašā Cēsu nomalē mūs sagaida Uldis. Gaita sinonīma nokarenajiem ābeļu zaru aizkariem. Viņš ir kautrīgākais pensionārs, kādu esmu redzējusi. Nervozas rokas un uz loga pusi pavērsti iesāņus skatieni pirms atbildēm. Nereti man rodas sajūtu, ka es viņu spīdzinu, ka viņš domās par šiem mirkļiem vēl ilgi pēc mūsu aizbraukšanas. Man šķiet, ka viņš zina daudz, tik daudz, lai aptvertu, ka visam ir taisnība. Manos jautājumos, kas vairāk aicina pēc izvēles par labu kaut kam, viņš apjūk.. Iespējams, viņš vēlas kaut spētu būt noteiktāks, viedoklīgāks. Cīņā starp kautrības kaunu, kas alkst aizpildīt klusumu ar jebko un savu smago patiesību, klusums uzvar, strauji kasot nagu virsmas.
Pretēji priekšrakstiem, es iestarpinu daudz no savas pieredzes, dalos ar stāstiem. Kad jautāju viņam, vai viņš jūtas kā cilvēks, kas rūpējas par Latvijas skaistumu un ilgtspēju, pēc īsas apdomas viņš atbild, ka rūpējas tikai par savu zemes pleķīti. Mazliet jokojot, mazliet nejokot atsaku, ka tā arī ir daļa no Latvijas. Es nezinu, ko viņš dzirdēja manā skatienā, kad to teicu, bet piepeši pamanīju asaras viņa acīs.
Dzirdot Aijas čurāšanu tualetē blakus, aizeju līdz logam, pa kuru Uldis skatījās prom no sava kautrīguma. Viņam tā ir glezna pvc rāmī, man tikai neskaidra kompozīcija.
Pirms pusdienas laika sarkans hondas džips sagaida mani pie Straupes pils. Pensionāre izkāpj, stiepj roku sveicienā raibā džemperī kā mani cimdi. Tas vairs nenotiek tik bieži man šķiet.. Tas, ka kāds izkāpj, lai sagaidītu nevis sēž aiz anonīmiem mašīnas stikliem. Viņi vienmēr gaida aiz milzīgām saulesbrillēm. Mani cienā, brokastina, brīdina par suņiem, smaida un skatās man acīs. Brīžos, kad dzirdu viņas domas joņojam, turpinot meklēt vēl citas atbildes, es neaizpildu klusumu ar nākamajiem jautājumiem. Fonā garbārdains dēls īgni griež kūpināto stori ne pa mugurkaulam.
Ceļā uz Cēsīm pie viņas brāļa, viņa brīdina, ka viņš ne tuvu nav tik runīgs, man nākšoties pacīnīties par atbildēm. Mašīnā klausāmies lielisko piecinieku, sinhroni noskatoties uz biežajiem izcirtumiem. Nelielā mājiņā pašā Cēsu nomalē mūs sagaida Uldis. Gaita sinonīma nokarenajiem ābeļu zaru aizkariem. Viņš ir kautrīgākais pensionārs, kādu esmu redzējusi. Nervozas rokas un uz loga pusi pavērsti iesāņus skatieni pirms atbildēm. Nereti man rodas sajūtu, ka es viņu spīdzinu, ka viņš domās par šiem mirkļiem vēl ilgi pēc mūsu aizbraukšanas. Man šķiet, ka viņš zina daudz, tik daudz, lai aptvertu, ka visam ir taisnība. Manos jautājumos, kas vairāk aicina pēc izvēles par labu kaut kam, viņš apjūk.. Iespējams, viņš vēlas kaut spētu būt noteiktāks, viedoklīgāks. Cīņā starp kautrības kaunu, kas alkst aizpildīt klusumu ar jebko un savu smago patiesību, klusums uzvar, strauji kasot nagu virsmas.
Pretēji priekšrakstiem, es iestarpinu daudz no savas pieredzes, dalos ar stāstiem. Kad jautāju viņam, vai viņš jūtas kā cilvēks, kas rūpējas par Latvijas skaistumu un ilgtspēju, pēc īsas apdomas viņš atbild, ka rūpējas tikai par savu zemes pleķīti. Mazliet jokojot, mazliet nejokot atsaku, ka tā arī ir daļa no Latvijas. Es nezinu, ko viņš dzirdēja manā skatienā, kad to teicu, bet piepeši pamanīju asaras viņa acīs.
Dzirdot Aijas čurāšanu tualetē blakus, aizeju līdz logam, pa kuru Uldis skatījās prom no sava kautrīguma. Viņam tā ir glezna pvc rāmī, man tikai neskaidra kompozīcija.