(no subject)
Feb. 27th, 2022 | 04:06 pm
Kopā ar Arvi pirmie dodamies mājup pēc koncerta. Abi esam uz viena vecuma viļņa. Abi zinām, ka pārāk ilga neizlēmība par došanos uz nākamo pasākumu novedīs pie gultas uzvaras. Laicīga gulta vienmēr būs labāk.
Reivs uz kuģa Andrejostā. Radošais kuģis, radošā māja. Turpceļā tramvajā kā Matrixi saulesbrillēs smejamies un redzam pasaulei cauri. Ieraugot jauno paaudzi, jūtos kā nonākusi savas bērnības žurnālos. Šeit ir tā vieta, kurā bērni spēja atļauties visas žurnālu drēbes. Adidas trenuškās un šaurās brillēs, viņi prot dejot labāk par backstreet boys. Es domāju.. cik daudz 30gadnieki šādās vietās nonāk, cik daudzi apjūk, apzinoties, ka aplis ir nobraukts un esam nonākuši it kā turpat, bet citur. Jaunajos deviņdesmitajos. Nereti vēroju viņus vairāk par deju, man nav līdz galam skaidrs, kādi viņi ir. Gribu apsēsties malā un zīmēt viņus ar vārdiem. Viņu sejas, ekstāzes, svešādību. Saskatos ar meiteni vairākas reizes, izskats nenodod, bet ir skaidrs, ka viņai patīk arī sievietes.
Viņu nevīžīgi spontānā kratīšanās ir izkopta ar baleta rūpību, viņi prot dejot mūziku. Citi no viņiem atgādina elektrībai pieslēgtus miesas maisus, kas ar inercēm un fizikām mēģina nopurināt agonijas. Brīžam man žēl. Brīžam es esmu pārāk lepna, ka bez reibuma spēju kustēties, atbrīvoties un izmantot šo vidi kā kustību terapijas uzdevumu.
Uz pīpetavas klāja ir auksti, ūdens sastindzis, nekustās arī kuģis. Jau ilgu laiku. Man ir nemājīgi, bet vēl negribu doties prom.
Šajā posmā, dienās, šķiet, ka vietām esmu netaisns pret citu emocijām, grūtībām. Manī vēl pārāk svaigas ir pēdējo dienu nespējas, un man negribas.. gribu veikt citas izvēles, bet joprojām esmu jūtīga. Visi notikumi atklājuši manī jaunus noklusējumus, jaunas lietas sevī, jauns to-do lists. Darbs ar sevi man ir vissvarīgākais, bet reizēm.. man, runājot salīdzinājumos, tikai gribas iznākt krastā, uz brīdi nolikt galvu kāda klēpī un nebūt tai, kas glauda sev matus mierinot. Reizēm tikai gribas pabūt ar cita veida mīlestību, ne tikai to, ko jūtu pret sevi.
Tai pat laikā ir tik daudz neatkārtojamu mirkļu, iedvesmas, ko pamanu, vectēva pirmo reizi smaids un interese pietuvoties mazliet. Patiess skaistums un neizmērojams pārgurums, kā tajā brīdī ēdot omes bulciņas palēninātā laimē. Ticu, ka arī šī ilgu sajūta vēsta par daudz ko, to rada daudz kas, bet šobrīd tas nemazina neko no tā, ko jūtu. Un nevajadzētu. Šādos brīžos šķiet, ka nekas neizdodas. Gribas aizvest sevi uz skaistu vietu, paturēt dzirdamus tikai telefona zvanus, būt kaut kur, kur smaržo vismaz viena priede un arī negribas reizē. Ideja par vēl vienu randiņu ar sevi.. nē, tad labāk pietiks ar pagodu tepat.
Varbūt tikai asaras tika noturētas iekšā par ilgu. Kā jau redzams, godīgi sakot man tomēr nav iedvesmas rakstīt šobrīd. Tā bija vakar, bet to neviens nepierakstīja.
Reivs uz kuģa Andrejostā. Radošais kuģis, radošā māja. Turpceļā tramvajā kā Matrixi saulesbrillēs smejamies un redzam pasaulei cauri. Ieraugot jauno paaudzi, jūtos kā nonākusi savas bērnības žurnālos. Šeit ir tā vieta, kurā bērni spēja atļauties visas žurnālu drēbes. Adidas trenuškās un šaurās brillēs, viņi prot dejot labāk par backstreet boys. Es domāju.. cik daudz 30gadnieki šādās vietās nonāk, cik daudzi apjūk, apzinoties, ka aplis ir nobraukts un esam nonākuši it kā turpat, bet citur. Jaunajos deviņdesmitajos. Nereti vēroju viņus vairāk par deju, man nav līdz galam skaidrs, kādi viņi ir. Gribu apsēsties malā un zīmēt viņus ar vārdiem. Viņu sejas, ekstāzes, svešādību. Saskatos ar meiteni vairākas reizes, izskats nenodod, bet ir skaidrs, ka viņai patīk arī sievietes.
Viņu nevīžīgi spontānā kratīšanās ir izkopta ar baleta rūpību, viņi prot dejot mūziku. Citi no viņiem atgādina elektrībai pieslēgtus miesas maisus, kas ar inercēm un fizikām mēģina nopurināt agonijas. Brīžam man žēl. Brīžam es esmu pārāk lepna, ka bez reibuma spēju kustēties, atbrīvoties un izmantot šo vidi kā kustību terapijas uzdevumu.
Uz pīpetavas klāja ir auksti, ūdens sastindzis, nekustās arī kuģis. Jau ilgu laiku. Man ir nemājīgi, bet vēl negribu doties prom.
Šajā posmā, dienās, šķiet, ka vietām esmu netaisns pret citu emocijām, grūtībām. Manī vēl pārāk svaigas ir pēdējo dienu nespējas, un man negribas.. gribu veikt citas izvēles, bet joprojām esmu jūtīga. Visi notikumi atklājuši manī jaunus noklusējumus, jaunas lietas sevī, jauns to-do lists. Darbs ar sevi man ir vissvarīgākais, bet reizēm.. man, runājot salīdzinājumos, tikai gribas iznākt krastā, uz brīdi nolikt galvu kāda klēpī un nebūt tai, kas glauda sev matus mierinot. Reizēm tikai gribas pabūt ar cita veida mīlestību, ne tikai to, ko jūtu pret sevi.
Tai pat laikā ir tik daudz neatkārtojamu mirkļu, iedvesmas, ko pamanu, vectēva pirmo reizi smaids un interese pietuvoties mazliet. Patiess skaistums un neizmērojams pārgurums, kā tajā brīdī ēdot omes bulciņas palēninātā laimē. Ticu, ka arī šī ilgu sajūta vēsta par daudz ko, to rada daudz kas, bet šobrīd tas nemazina neko no tā, ko jūtu. Un nevajadzētu. Šādos brīžos šķiet, ka nekas neizdodas. Gribas aizvest sevi uz skaistu vietu, paturēt dzirdamus tikai telefona zvanus, būt kaut kur, kur smaržo vismaz viena priede un arī negribas reizē. Ideja par vēl vienu randiņu ar sevi.. nē, tad labāk pietiks ar pagodu tepat.
Varbūt tikai asaras tika noturētas iekšā par ilgu. Kā jau redzams, godīgi sakot man tomēr nav iedvesmas rakstīt šobrīd. Tā bija vakar, bet to neviens nepierakstīja.