bioluminiscence - July 30th, 2020

Sega bieza un čaukstoša kā avīze. Neatbild nedz viņa, nedz viņa. Varbūt viņas jūt piesātinājumu un nogaida, dod vietu, kur izdegt bailēm sarunā ar sevi. Mazgājot rokas pēc, neizdaru secinājumus par situācijas savādību, par mūžam nesagaidāmo un pārāk straujo.
Pēc dienas vienatnes un itin parasto vakaru ar L. un L., pirms miega domas sāk rakstīt. It kā vērojot vārdus no malas, nosaucu to par poēmu. Pēc ilgiem laikiem sajūtu to, ko Markess sauc par nespēju nepierakstīt, bet neceļos, nesniedzos pie telefona. Ierīču rakstības ritms nekad nesakrīt ar domu, tas samaitā, izjauc un liek rakstīt ko pavisam citu. Atveru acis vieglajā mēness gaismā un esmu vienīgā, kas neuzrakstīto jebkad dzirdēs. Piepeši pirmo reizi saprotu, kādēļ dzejoļos mēdz atkārtot rindiņas, pilnībā izdzēšot aizdomas, ka tas tikai tādēļ lai kaut cik aizpildītu patukšās dzejas grāmatu lapas. Joprojām jūtot Markesa teiktās alkas pierakstīt, patiesāki kļūst Bulgakova nesadedzināmie manuskripti. Jau doma vien ir uz mūžību nezaudējama, kur nu vēl kaut kas, ko gribas saukt par poēmu.

Par ko tu domāji, stāvot tur kāpās aiz manis,
Par ko tu domāji, stāvot tur kāpās.