(no subject)
Aug. 25th, 2018 | 01:16 pm
Māte ceps tos 'nolādētos kabačus'. Svētdienas sajūta jau sestdienā. Guļot ar kustību ierobežojumiem, uzskaitu ķermeņa kaites. Domāju, ko vajadzīgu un gribētu, lai padara. Bet nebeidzas domas par pirmdienu, vai nebraukt nemaz vai mēģināt ar mokošiem skaidrojumiem un brīvdienu pauzēm. Piektdien ķermeņa dēļ piepeši pateicu, ka nevaru braukt, ka zinu, ka nekas neizdosies. Vilšanās un īsliesmu dusmas apslāpētas atpakaļskata spogulī, ak dievs. Bet pārsteidzoši viegli tas izdevās, līdz kamēr nesāku domāt par pirmdienu. Tīrības sajūtai izmazgāju zobus, apmazgāju seju, iztīru ausis, domāju, ko dagnija tādās dienās dara. Varētu eseju, bet sēdēšana ir pārāk neieteicama. Grāmatas jau tā kā mazliet par daudz, iespējams, tik daudz lasīt vairs negribu. Varbūt paklausīties mūziku. Varētu, par daudz, varbūt; sarežģīti. Vienmēr šķiet, ka viņā nav tādas neziņas par brīvo laiku; nereti tā beidzas, kad galu galā nolemju par labu kaut kam, jebkam.