bioluminiscence - May 28th, 2018

Par valstīm un vietām, uz kurām es gribētu aizceļot;
nedomājot par struktūru
Visas vietas un visas valstis. Kaut kur jebkurās domās tas pastāv - nejauši uzzinātas vietas un nostūri, kas bijuši vairāk par citiem. Ar dažādiem iemesliem vai bez mazākās nojausmas.
Bērnībā es vēlējos aizbrukt uz Ēģipti, lai burkā iebērtu smiltis no piramīdu piekājes un atvestu tās uz mājām. Neviens nekad nejautā par iemesliem, kādēļ kāds cits grib aizbraukt uz Ēģipti, un ja man kāds būtu jautājis, kādēļ, es laikam arī teiktu, ka piramīdu un mūmiju dēļ.
Ziemās es negribu nokļūt nekur tālu. Tikai aiz neskaitāmiem oranžiem, oranži dzelteniem logiem, kas ātri nodziest aiz muguras mašīnas ātrumā kā tumsā uzrauts sērkociņš. Aizkaru anonimitātē šīm vietām nav nekādu trūkumu, tur ir ērti uzturēties. Vārdi ir parasti, nozīmīgi. Visur ir silts. Šādās mājās ir viens vai vairāki vispiemērotākajās vietās novietoti krēsli.
Reizēm es vēlos nokļūt tālu un uzreiz. Kad mani neinteresē nekas konkrēts, tikai ātri izdegošas iedvesmas piepildīšana. Domas par brīvību, bezbailēm un tagadni tīrās devās. Citkārt neiespējams tālums kļūst konkrēts markesa un kortāsara dienvinamerikās. Ar karstumu un vienmēr ērtām drēbēm, diendusām un nepiespiestu neparastību.
Dažreiz es vēlos būt tur, kur esmu. Kā tramvajā citā dienā, kad vēlā rītā pakāpeniski mostoties, saklausīju pensionāru sarunājamies ar sevi. Līdz ar dažiem citiem skatījos uz viņu, līdz sapratu, ka ar haotiskajiem teikumiem viņš tikai vēlas pārliecināties, lai pirms nāves nepaliktu nekā nepateikta.
Kopumā es nesteidzos, nealkstu pēc cita fona. Es varētu būt šeit vai būt citur; es zinu, ka bieži vien kaut kur labāk ir tikai tādēļ, ka mūsu tur (vēl) nav.