(no subject)
Jul. 6th, 2017 | 02:46 pm
Pie kioska, mazajā laukumā, kur māte iestādīja 3 lilijas, kuras neatceros ziedam. Kura pienāca, kura jau stāvēja, varbūt abas atnācām reizē vai uzradāmies pēkšņi no ne kurienes. Esam tuvu blakus, un piekļaušanās šķiet dabiska, kaut kas tāds, kas nav jāizlemj vai jālūdz. Tā jābūt, kad esam kopā. Siltums pret siltumu, sajaukušies kā kafija un piens.
Viņa runā netipiski daudz. Turpat pie kioska. Es neskatos uz viņu, bet jūtu. Nedzirdu ne vārda no tā, ko viņa saka, zinu, ka kaut kas skan. Nedalītā uzmanībā tuvinu savu plaukstu viņas plaukstai, pirksti cieši saāķējas. Mana plauksta ir auksta. Man dažreiz salst, bet es nesaku viņai. Pēc kāda laika viņa atāķē saaugušās rokas.
Dārzs. Atvados no ķirša un liepas. Vieglums. Braucot garām dārzam nomodā, smagums un skumjas nav sevišķi jūtamas.
Viņa runā netipiski daudz. Turpat pie kioska. Es neskatos uz viņu, bet jūtu. Nedzirdu ne vārda no tā, ko viņa saka, zinu, ka kaut kas skan. Nedalītā uzmanībā tuvinu savu plaukstu viņas plaukstai, pirksti cieši saāķējas. Mana plauksta ir auksta. Man dažreiz salst, bet es nesaku viņai. Pēc kāda laika viņa atāķē saaugušās rokas.
Dārzs. Atvados no ķirša un liepas. Vieglums. Braucot garām dārzam nomodā, smagums un skumjas nav sevišķi jūtamas.