(no subject)
Apr. 15th, 2017 | 12:20 pm
Kaut kas zaļš auskaros. Smaidot viņa pieliec un mazliet aizgriež seju tā, it kā neapvaldīti smiekli būtu gāzēts, sakratīts dzēriens, kas, atvērts pārāk strauji, novārtītu galdu, aizkarus. Domāju, viņai ir vairāk nekā sešdesmit gadi. Viņas zobi izskatās īsti, bet varētu būt arī labi ievalkāta protēze. Nereti nespēju noteikt, cik cilvēkiem gadu.
Uz galda tiek nolikts trauks ar cepumiem. Garšīgi drīzāk tādēļ, ka veselīgi. Un tā arī saku: garšo labi. Vairākas reizes kaut kā nevilšus ar plaukstu piekārtoju matus pēc cepures. Kopumā tie dzīvo savu dzīvi. Viņas ciešā, plānā, melnbaltā galvassega uzvedina domas par ķīmijterapiju. Nespēju noteikt vai zem tās ir mati.
Vai tiešām es runāju par kastrētiem kaķiem? Viņa ielej ābolu sulu un jau padzeros, kamēr viņa pieceļas un saka, ka to laikam vajadzētu nokāst. Viens no suņiem, Bella vai Stella (tā bijusi slikta vārdu izvēle, jo līdzīgā skanējuma dēļ abas atsaucas uz abiem vārdiem) stipri atgādina Rodžeru. Zvaigzne nav nemaz tik slikts vārds. Pateicībā par glaudīšanu, suns nolaiza manu jēluma brūci zem īkšķa. Īsi ieskatās acīs tā, it kā zinātu kādu manu noslēpumu. Dēļu grīda vietām izstaigāta līdz lakas zudumam.
Kad retinu ērkšogas, viņa pienāk un saka, ka grib parādīt savu akmeņdārzu. Nožēla par to, ka viņa vairs nespēj to kopt, pati ir kā asa, nemanāma akmens šķautne tagadnes pļavas spirgtuma vidū. Vairāk klusējam. Un te aug 'tie briesmoņi', no kuriem rudenī pāri paliek gari, sakaltuši kāti. Uz kāda plakana akmeņa mēgusi sēdēt un smēķēt. Paugurainā, tālā ainava visapkārt ir tik skaista, ka ar laiku varētu apnikt, bet, kuras pietrūkst, kad tā ilgstoši nav redzēta. Sajūtu muguras sāpju ievadu un to, kāpēc viņā var iemīlēties.
Uz galda tiek nolikts trauks ar cepumiem. Garšīgi drīzāk tādēļ, ka veselīgi. Un tā arī saku: garšo labi. Vairākas reizes kaut kā nevilšus ar plaukstu piekārtoju matus pēc cepures. Kopumā tie dzīvo savu dzīvi. Viņas ciešā, plānā, melnbaltā galvassega uzvedina domas par ķīmijterapiju. Nespēju noteikt vai zem tās ir mati.
Vai tiešām es runāju par kastrētiem kaķiem? Viņa ielej ābolu sulu un jau padzeros, kamēr viņa pieceļas un saka, ka to laikam vajadzētu nokāst. Viens no suņiem, Bella vai Stella (tā bijusi slikta vārdu izvēle, jo līdzīgā skanējuma dēļ abas atsaucas uz abiem vārdiem) stipri atgādina Rodžeru. Zvaigzne nav nemaz tik slikts vārds. Pateicībā par glaudīšanu, suns nolaiza manu jēluma brūci zem īkšķa. Īsi ieskatās acīs tā, it kā zinātu kādu manu noslēpumu. Dēļu grīda vietām izstaigāta līdz lakas zudumam.
Kad retinu ērkšogas, viņa pienāk un saka, ka grib parādīt savu akmeņdārzu. Nožēla par to, ka viņa vairs nespēj to kopt, pati ir kā asa, nemanāma akmens šķautne tagadnes pļavas spirgtuma vidū. Vairāk klusējam. Un te aug 'tie briesmoņi', no kuriem rudenī pāri paliek gari, sakaltuši kāti. Uz kāda plakana akmeņa mēgusi sēdēt un smēķēt. Paugurainā, tālā ainava visapkārt ir tik skaista, ka ar laiku varētu apnikt, bet, kuras pietrūkst, kad tā ilgstoši nav redzēta. Sajūtu muguras sāpju ievadu un to, kāpēc viņā var iemīlēties.