bioluminiscence - March 30th, 2017

Atkal līdzīga veida sapnis par D. Viņa ir atbraukusi kopā ar savu ģimeni, arī mammu. Un tas ir kas līdzīgs ekskursijai Rencēnos. Mana vecā istaba, grāmatplaukts, puķu dobe, piepešā salā apledojušas baravikas pie akas, lazdas zaru paslēpnis. Uz mana skapja viņa uzraksta pantu no kādas krievu dziesmas un jautāju, kā viņa tik ātri spēj ielāgot tik daudz vārdu. Manas bikses man ir par lielu un nemitīgi šļūk nost. Arī mana ģimene ir tur. Un mūsu māja jau ir teju tukša, daļēji atbrīvota. Atlikušo mantu apskate noskaņas ziņā ir identiska tai, kāda ir esot muzejā. Kaut kas no pamatskolas.
Ne uz brīdi neaizmirstu, cik ir pulkstenis, laiks pārāk ātrs. Laika gaitā D. pazūd no redzesloka, brīžam pavīdot aizņemta ar citām domām, cilvēkiem. Meklēju, daļēji redzot tuvāk brīžam, bet neatrodu kā neskaitāmos citos sapņos. Varbūt sekoju, gaidot, kad atradīs mani. Tālāk, vienatnē pārvietojoties, tā pati tukšuma, svešādības sajūta.
Pulkstenis rāda 12:46, priecīgi apzinos, ka viņa nokavēs autobusu. Viņas māsa ar kādu ekskursantu grupu dodas prom, bet D. ir pazudusi. Nolemju pati atrast, bet citādi, kā līdz šim, kaut kāds lūzums ierastajā gaitā; apzinos, ka sapņoju un varu rīkoties citādi.
Pamostos, ierauta atpakaļ krēslainajā rītā.