Man jau trīs gadus nav kaķa un arī vairs negribu. Liekas, ka vēl vienu tik gudru un mīļu un melnu kaķi nevar nekur atrast. Un arī laikam nemaz nevajag.
Man to minku uzspieda... Bez jautāšanas. Viņi gribēja, kā labāk, es zinu, bet... Es jūtu tikai sāpes skatoties uz viņu. Var jau būt, ka mana problēma kādam liksies sīka un smieklīga...
Nea, šitā nav sīka problēma. Cilvēki labu gribēdami ir izspēlējuši ar tevi ļaunu joku.
Un kā, lai viņiem tagad pasaka - ES NEGRIBU TO KAĶI! VIENKĀRŠI NEGRIBU!... Tad sāpēs viņiem un tas neveiklais klusums, kas noteikti iestātos un čuksti virtuvē - Ko lai tagad daram?... Tas varētu sāpēt vēl vairāk:(
Varbūt pagaidām uzgrūd šamo savu ģimenes locekļu aprūpē. Kas zi - moš pieradīsi (rezultātu negarantēju vēl 3 mēnešus vismaz, bet moš gada laikā kaut kas sanāk.)
Mani tracina viņa miau, viņs mazās bērnišķīgās actiņas, viņa pieglaušanās un nadziņu trīšana pie kājas, viņs klusā dipināšana un murrāšana ielecot pa nakti manā gultā! Mani kaitina tā piena smarža, un kaķu barības smarža un tas, kā viņš gora dupsi, kad lāpačo pa istabu! ES vienkārši nevaru atrasties ar viņu zem viena jumta un neraudāt...
Tas izklausās tik stulbi... Un man tiešām kačīši bija (varbūt ir) lielā vājība... Mīļākie dzīvnieciņi... Varbūt esmu ļauna savā dziļākajā būtībā?
Tu neesi ļauna. Man kā lielai kaķumīlei teikt tev, ka katram kaķim ir savādāks raksturs, izdarības. Un tevi visdrīzāk tracina tas, ka sīkaļa nedara tāpat, kā tavs mirušais mīlulis. Tu mēģini atrast kaut ko līdzīgu, bet nekādu lielāku līdzību, kā "tas arī ir kaķis" tu nespēj saskatīt.
Ja viņš darītu, ko līdzīgu, kā Maxis, man liekas, ka man tas nepatiktu vēl vairāk... Un tikko sapratu, ka nespēju pieņemt Maxa nāvi - pie Tava mirušais mīlulis un pie sava Maxa nāvi... tās asaras - viņas birst pašas, kā no tāda sasodīti sabojāta krāna!
Mana kaķa nāve ir viens no smagākajiem pārdzīvojumiem manas niecīgās dzīves laikā. Par to raudu vēl aizvien. Rītos, kad apjēdzu, ka esmu savu kaķīti redzējusi sapņos, raudu.
Man ir tā pat... un kad nu saprotu, kāda ir Tava sāpe - Tu man kļūsti tuvāka. Gribas tā riktīgi pateikt - ka viss būs labi, ka tā notiek un kā vēlāk būs vieglāk - es pati gribētu tam ticēt...
Maxis ir miris, lai dzīvo maxis! ;) Īstenībā gribēju pajautāt kā var dabūt posta backround'u caurspīdīgu. Plīīīz?=)
Man to uztasija esinja. Griezies pie viņas - noteikti palīdzēs!
Varbūt tomēr dod sev un mincītim laiku vienam otru iemīļot...Tagad Tu jūties tā, bet rīt varbūt būs savādāk. Īstenībā jau dzīvē nekas nenotiek nejauši un iespējams, ka ir kāds iemesls kālab tieši šis kaķabērns nonāca tieši pie Tevis.
- Viņam netrūkst tīra ūdens un pārtikas speciāli kačīšu bērniņiem - pēc kuras skrienu es! Mazas mākslīgās pelītes un rotaļu koks uz kura rādīt savus varoņdarbus! - Viņš nekad nav gulējis ne kur citur, kā tikai manā gultā. - Viņam nekad nav trūcis pakasījiens aiz austiņas.
Tu laikam domā, ka es viņu atgrūžu, bet tas tā nav! Es tikai viņu nemīlu.
Nē, nē - man pat domas tādas nebija, ka Tu viņu atgrūd... Es jau tieši to iedomāju, ka vienkārši vēl nespēj iemīlēt..., bet zini - tiem mazajiem pūkainajiem radījumiem piemīt ļoti lielas spējas gribot vai negribot iekļūt sirsniņā :)
Liekas jau trīs dienas viņš ir pie manis un saucās par manu kači. Un trīs dienas es jūku vai prātā, lai nesāktu histēriski raudāt savas ģimenes acu priekšā...
Tikai trīs dienas...nevis jau. Tas pāries. Vajag vairāk laika.
Un kārtīgi izraudāties nekad nenāk par skādi...
Varbūt Tev taišnība! Varbūt mums vienkārši ir dots pārāk maz laika... Paldies par atbalstu :)
:) Stāsti par dzīvnieciņiem mani nespēj atstāt vienaldzīgu...vienmēr sirds apskrejas:)
Es izdomāju pirmo soli, ko spēršu mazā ķepaiņīša virzienā! Es un jūs man palīdzēsiet izdomāt viņam vārdu, lai nepaliek par kuš :)
:) Skaic, ka būsim palīdzēt :)) Tikai Tev būs viņš sīki jāapraksta vai jāieliek bilde, lai domas labāk raisās :)) |