Viņš vakar aizbrauca uz laukiem, iekārtot visu. Atstāja zem spilvena savu džemperi. Mani ļoti nomierina viņa smarža.


KC uzaicināja uz Rope and Draw, paņēmu līdzi KG, pirms tam aizejot ciemos. Viņa pastāstīja, kas ar viņu notiek, iepazīstināja mani ar mazo tigr. Kad nokļuvām līdz studijai,man jau vairs nebija jaudas. Arī skicēt nebija spēka. Pavadījām tur stundu,tad viņa mani pavadīja uz pieturu un mūsu vakars beidzās. Bet bija jauki. Pāris mēnešus nebijām tikušās.








Šorīt pamostoties nesavilku kopā sajūtas. Es tik ļoti nerūpējos par sevi un pieņemu sāpošu ķermeni kā normu...

Darbā ierados 5.00.,mājās devos 8.00
Atnākot mājās izmērīju temperatūru. 38.6 no paša rīta jau! Un pirmā doma -nu labi,es rīt aiziešu uz darbu, un fiksi pa 3h visu izdarīšu un iešu mājās. Nu,vatafak!? Kāds sakars!?


Ēdīšu ibumetīnu un ūdeni un miegu. Piektdien, sestdien pēdējie eksāmeni. Līdz tam jāmēģina saudzēt sevi un atpūsties.

Sestdien uzrakstu eksāmenu anatomijā, un pa taisno- uz kāzām. Savām!

Divaini, bet kaut kā...nesaprotu, kāpēc nav saviļņojums. Tas ir kā nopirkt sērkociņus. Vnk aizej un nopērc. Vēl neticās,ka tas notiek. Nākamnedēļ.






Pēc garas,grūtas darba dienas, sev atļāvu iziet no mājas. Uzliku seju,iekāpu kurpēs, aizgāju uz koncertu,arī mēģinājumu. (Es biju pārliecināta, ka gulēšu pēc darba līdz nākamajam rītam, apraudāšu savu sāpošo, nogurušo ķermeni,taču..es nezinu,kas nostrādāja. Es atnācu mājās un sāku kaut kam gatavoties)
Bija daudz cilvēku. Nejutos droši vai neakvard, bet ļoti centos izbaudīt vakaru. Feik it til jū meik it. Nedaudz pat izdevās atslēgties no darba,eksāmeniem, nodokļiem, bailēm un citiem sū.




Man ļoti patīk pirmā dziesma, kuru viņi dziedāja. Dungoju.
Pirms koncerta K teica,ka ilgojoties. M esot sacījis, ka es neiešot vairs un mēģinājumiem. Tas mani izbrīnīja.
Bet vispār es augustā atgriezīšos korī.


Pēc dažām h jāceļas uz darbu. Tad uz 9.00 jāpaspēj uz lekcijām. Es gribu arī rītdien sevi savākt.




Vakar sāku lasīt grāmatu par piesaistes veidiem. Lielāka skaidrība par to,no kurienes "nāku", un kādus cilvēkus es veidoju, esot vecāka lomā.

Ir atgriezusies greizsirdība. Neilgojos pēc šīs emocijas. Iekšā galīgi satrūdējis.






Vietām reibina liepziedi.






Es pielabošu prezentāciju, mēģināšu neko nedomāt (yeah,about that), un centīšos iemigt(hāaaahh).

Šādas sajūtas ir ļoti pazīstamas. Mēģinu saprast,kad vēl tā esmu jutusies.

Rādītājs,ka ir visai neveselīga pieķeršanās un zems pašvērtējums. Un es atkal sevi esmu norobežojusi. Tā es daru.




Braucu pāri Daugavai. Mirguļo. Ir skaisti.


Un es esmu sandelēs, dzeltenā žaketē ar lielo, zilo ikea tašu. Smuks.




Modīšos četros, modināšu apsargu, cepšos ,iešu mājās ieraudāt izlietnē, un repeat.

Likās,ka varētu saņemties- iziet no mājas, būt starp cilvēkiem, bet nesaņemšos. Rīt trīs ieskaites. Neesmu gatava.
Katru nedēļu prezentācijas, ieskaites, eksāmeni.

Nākamajā nedēļā darbiņā jācep vienības-mērāmas tūkstošos (Skaitā. Patiesībā,ne tikai skaitā).

Jāiet uz vēlēšanām.

Es vēlos.

Darba domu ritenis. Bezgalīgs. Pat mājās nespēju atslēgties.

Neveselīgi.

Nakts trešdaļgulēta,tamborēta.
Stundas brauciens uz Turību, divi eksāmeni, pastaiga negaisā mājup, ceļš uz darbu, bērnu sagaidīšana.

Es gribu labu miegu, mieru un prieku.

Pa ceļam uz punktu L, eju gar privatmājām. Patīkama smarža. Apsvilināts koks un pakususi krāsa. Man pietrūkst mēbeļu atjaunošanas. Labprāt pafēnotu, pakasītu kādu skapi, logu rāmi vai durvis.

Ir sabiruši miljons pasūtījumi jūnijam un tas nebūs viss.

Vnk vēl vienam restorānam jātaisa kūkas, zec it. Nu,kā var sevi šitā sastresināt...

Uzņēmuma īpašnieks gribot "aprunāties ".

Prātā visi sliktākie iespējamie scenāriji. Sajūta,ka aiziešu ar sirdi. Jūtos vainīga, lai gan nav,par ko tā justies. Faking paterni!

Ir pagājis ilgs laiks.. es tikai tagad tā, pa īstam sāku redzēt, aptvert, pieņemt to, ko sev esmu nodarījusi.
Viņa jau tolaik visu skaidri redzēja, un mācīja, sacīja priekšā, dalījās ar savu pieredzi, bet es biju pilnīgi akla, es to nespēju ieraudzīt,jo nebiju gatava.

Ceļrādis.

Es ik pa laikam eju atpakaļ, atmiņās. Tas man ir svarīgi. Ir skaidrs, ka visiem cilvēkiem manā dzīvē ir liela nozīme.

Man šķiet, es sevi pašlaik mīlu krietni vairāk, nekā toreiz, bet vēl par maz.



Esmu pateicīga,ka vakar sev ļāvu pievarēt bailes. Pirmo reizi kāpu uz vēja dēļa. Es biju ezera viducī. Es neprotu peldēt. Man bija veste. Mēs tos dēļus izmantojām kā supus. Mani ceļgali un papēži ir noslīpēti. Airējām 3km, it kā nav daudz, bet tas prasīja daudz. Tik patīkamu nogurumu kādu laiku nebiju jutusi. Sevi pieķēru pie tā, ka man tās pāris stundas nebija laika uzmācīgām, pašbiedējošajām domām. Es jutu prieku. Es jutu!