Gaidu ziņu. Baidos,ka nesagaidīšu. Es vēl pagaidīšu pāris dienas,tad cēvē sūtīšu tālāk.

Ja koledžas tualetē izlietne būtu katrā kabīnē, es varētu likt piltuvi,bet nācās līmēt līmējamo. Stāvu uz perona un prātoju...ja es apsēdīšos,vai uz biksēm būs pleķis. Un kā es rīkotos tālāk,ja tur būtu pleķis. Nav jau daudz variantu. Līdz astoņiem vakarā jātusē lekcijās ar skaistām biksēm, jābrauc mājās, vai jāstaigā ar pliku dibenu un jālaiž gļotas aiz sevis kā gliemezim, tādējādi protestējot,vēl nezinu,par ko.

Viss būs labi.

Ziedoņdārza strūklakas vardes mani iepriecina. Izskatās gan pēc krupjiem.

Stumjot zīdaiņa ratiņus un barojot viņu random vietās, uz gaistošu brīdi jūtos iederīga šodienā.

Šādi, izrādās,var justies labi.

Neparasti iet pa Marijas ielu,un paiet garām Spolītei.

Lekcijā,diskusijas laikā pasniedzēja aizrādīja, ka esmu pārāk feministiska.


Sāku apsvērt, vai šī ir mana īstā vieta. Var jau būt, ka jāignorē viss seksistiskais humors un neprofesionalitāte, un vnk jāturpina tepat.

Prātu lauzī trohajs,jambs,daktils anapests. Kaut ko uzrakstīju,kaut ko nosūtīju.





Pārpratumi komunikācijā. M atkārtojas,ka ir ļoti naivs.



Skumji uz visām pusēm.

Šī diena ir asarīga.


Arī dusmīga.

Konsultācija ilga 15 minūtes.
Otrais solis uz laulības šķiršanu. Man,godīgi sakot,nebija nojausmas,ka mēs līdz šim tiešām nonāksim. Šķita,ka tā kā mēs dzīvojam var vilkt mūžības.