: ...un mājupceļš
Autobusā iekāpu pēc 19 un sēdvietu sākumā pietiek, bet nākamajā pieturā iesvempjas un man blakus apsēžas kaut kāds pretīgs tips - trennuškas, krekls vaļā, krūteža un vēders pliks, viss klāts ar nenormāli garām, neglītām rētām, rokās vēl tāds melns plastmasa maisiņš, kādus biežāk ielās varēja redzēt 90.to gadu sākumā... Es, protams, iekšēji noskurinos un sāku intensīvi cerēt, ka viņam ātri radīsies iemesls izkāpt, pārsēsties, nu, kaut vai vienkārši piecelties, ar ko jau arī būtu gana. Pēdējais variants uz sitiena arī piepildās - ietraušas tāda dikti korpulenta tantīte, autobusa svārstību rezultātā šim uzgrūžas un čalis lec kājās - saģiķes, saģiķes (bazars bija krieviski, es atstāstīšu latviski). Karoče, šiem rodas dialogs par tēmu - kā nu es tā sēdēšu, redzu padzīvojusi sieviete iekāpj! Jā, es droši vien tev par māti derētu. Te nu puisim atvērās un viņš sāk tantei klārēt - izrādās, šis tieši pie māmiņas ciemos brauc, 15 gadus neesot redzējis. Cietumā sēdējis. Droši vien ne par ko, tante sirsnīgi rezumē. Nē, nu kāpēc ne par ko - esot taču cilvēku nositis... Tantei protams šitādas atklāsmes kā medus balzāms dvēselē, sākās meksikāņu seriāla cienīga komunikācija ar bože moj katras frāzes galā - vai mammīte pazīs, bet tu tikai viņu apskauj, noskūpsti; vai tikai mammītei nebūs slikti ar sirdi (šis neesot savuapmeklējumu pieteicis); kur tad atsēdēji, ak Daugavpilī... Puisis nosūrojās, ka tikai 2,50 esot izsniegts uz brīvlaišanu, neesot priekš puķēm sanācis, velk no maisiņa ārā rāmi ar sagleznotām neļķēm - cietuma darbu vedot mātei dāvināt. Tante vēl lielākā sajūsmā - krusta un svētī viņu visādi pa pareizticīgo modei, īkšķi bučojot. Es arī vairs nevaru noturēties un paceļu acis, ko uzreiz nožēloju, jo to, kāds izskatās cilvēks ar izdurtu aci, nebija nācies redzēt un diez ko estētiski tas nav... Tetovējies arī zēns bija uz visu banku.
Īsi pirms izkāpšanas vēl dzirdēju, kā viņš savai sarunu biedrenei un vēl vienai entuziastei, kas turpat blakus sēžot visam pieslēdzās, ar lepnumu stāstīja, ka samagonačku jau dzērām, bet par narkomānu mani pataisīt neizdevās. Sirsnīgi, ka es jums saku.
Vārdu sakot, mīlu es sabiedrisko transportu. Kad beidzot tiku ārā, svaigā gaisā, šermuļi kādas 3 reizes noskrēja.
Autobusā iekāpu pēc 19 un sēdvietu sākumā pietiek, bet nākamajā pieturā iesvempjas un man blakus apsēžas kaut kāds pretīgs tips - trennuškas, krekls vaļā, krūteža un vēders pliks, viss klāts ar nenormāli garām, neglītām rētām, rokās vēl tāds melns plastmasa maisiņš, kādus biežāk ielās varēja redzēt 90.to gadu sākumā... Es, protams, iekšēji noskurinos un sāku intensīvi cerēt, ka viņam ātri radīsies iemesls izkāpt, pārsēsties, nu, kaut vai vienkārši piecelties, ar ko jau arī būtu gana. Pēdējais variants uz sitiena arī piepildās - ietraušas tāda dikti korpulenta tantīte, autobusa svārstību rezultātā šim uzgrūžas un čalis lec kājās - saģiķes, saģiķes (bazars bija krieviski, es atstāstīšu latviski). Karoče, šiem rodas dialogs par tēmu - kā nu es tā sēdēšu, redzu padzīvojusi sieviete iekāpj! Jā, es droši vien tev par māti derētu. Te nu puisim atvērās un viņš sāk tantei klārēt - izrādās, šis tieši pie māmiņas ciemos brauc, 15 gadus neesot redzējis. Cietumā sēdējis. Droši vien ne par ko, tante sirsnīgi rezumē. Nē, nu kāpēc ne par ko - esot taču cilvēku nositis... Tantei protams šitādas atklāsmes kā medus balzāms dvēselē, sākās meksikāņu seriāla cienīga komunikācija ar bože moj katras frāzes galā - vai mammīte pazīs, bet tu tikai viņu apskauj, noskūpsti; vai tikai mammītei nebūs slikti ar sirdi (šis neesot savuapmeklējumu pieteicis); kur tad atsēdēji, ak Daugavpilī... Puisis nosūrojās, ka tikai 2,50 esot izsniegts uz brīvlaišanu, neesot priekš puķēm sanācis, velk no maisiņa ārā rāmi ar sagleznotām neļķēm - cietuma darbu vedot mātei dāvināt. Tante vēl lielākā sajūsmā - krusta un svētī viņu visādi pa pareizticīgo modei, īkšķi bučojot. Es arī vairs nevaru noturēties un paceļu acis, ko uzreiz nožēloju, jo to, kāds izskatās cilvēks ar izdurtu aci, nebija nācies redzēt un diez ko estētiski tas nav... Tetovējies arī zēns bija uz visu banku.
Īsi pirms izkāpšanas vēl dzirdēju, kā viņš savai sarunu biedrenei un vēl vienai entuziastei, kas turpat blakus sēžot visam pieslēdzās, ar lepnumu stāstīja, ka samagonačku jau dzērām, bet par narkomānu mani pataisīt neizdevās. Sirsnīgi, ka es jums saku.
Vārdu sakot, mīlu es sabiedrisko transportu. Kad beidzot tiku ārā, svaigā gaisā, šermuļi kādas 3 reizes noskrēja.