Domuzīme's Journal

1:22pm: Man galvā ir šausmīgi daudz domu. Družaini cirkulējošas, tās man šorīt neļāva iemigt pēc pirmās piespiedu kārtas pamošanās 10:30, kad mīļotā vīrieša māsa, ignorējot izlsēgtu mobilo, neatlaidīgi zvanīja uz mājas telefonu.
Un tad es atkal iedomājos par tādu kabeli, ar kura starpniecību varētu vajadzības gadījumā visu to infu no manām smadzenēm dabūt iekšā pc. Bā, ku' interesanti būtu.

P.S. Tikko izlasīju - Rukšānei pa ilgiem laikiem, manuprāt, interesants raksts.

2:07pm: Vakar vakarā (pareizāk sakot - šorīt no rīta), braucot cauri naksnīgajai Rīgai, es sāku domāt par to, cik laimīga jūtos. Mēs mašīnā bijām četratā, divi blondi, divi tumšmataini, divi tikko iemīlējušies, divi vēl joprojām (par spīti laikam & piedzīvotajam) iemīlējušies... Jā, vakar man tika atstāstīts, ka cilvēks, kurš mūs tajā tusiņā redzēja pirmo reizi, esot teicis, ka droši vien draudzējamies, ilgākais, mēnesi, jo tā viens uz otru skatīties & viens pret otru izturēties varot tikai divi, kuri ir kopā patiešām nesen.
Mēs esam jauni, skaisti, laimīgi, veseli, visa dzīve vēl priekšā. Mums ir abas kājas, rokas, galvas, prāti un sirdis. Un manu sirdi sildīja laimes sajūta. Gan par sevi, gan viņu, gan tiem citiem.
Nezinu, kāds sakars rodams starp rindkopām šajā poustā. Tas vnk tā - mēģinājums uzrakstīt neaprakstāmas sajūtas.