: Meloras ietekme
Viņas pēdējais temats bija tik ļoti 'pa ģelu'! Nevaru noturēties, nepadalījusies vēl divās epizodēs iz dzīves, par kurām aizdomājos pēc pousta un tā komentu izlasīšanas.
NR.1 - PAR BĒRNIEM
Manam vīrietim ir vecāka māsa, māsai ir sīkais. Un mans vīrietis viņu burtiski dievina - ir auklējis jau kopš dzimšanas brīža, pie mazākās iespējas pavada laiku ar viņu, ir ar mieru visur viņu ņemt līdzi, vārdu sakot - kaut ko tādu vēl nebiju redzējusi. Kad viņš to sīci paņem "opā", man asaras gandrīz saskrien acīs,... bet. Bet. BET. Tas puika ir tik ļoti mīlēts, lolots un lutināts, ka stunda ar viņu un - manas nervu šūnas sabrūk astronomiskos ātrumos un apmēros. Nu, man tak' jums tas nav jāstāsta - jautrā trakošana, kāju pieciršana (gribu un viss!), vispārēja hiperaktivitāte, u.t.t.
Jautājums - ko darīt? Teikt, ka nevaru to bērnu ilgi paciest, īsti negribās - nav jau tā, ka tas baigi apdraudētu manu statusu, bet... Varbūt bail iedragāt savu tēlu, ja tā var to formulēt. Jo mēs, mirdzošām acīm veroties viens otrā (tieši tik poētiski tas arī bija), esam runājuši par bērniem. Un defaultā jau es bērnus gribu, jā, noteikti. Bet savus un ne tādus.
Un, kad es kārtējo reizi uzzinu, ka sīkais būs mūsu aprūpē uz nedēļas nogali, man iztēlē izaug cirvis rokā.* Nevis tāpēc, ka man viņš nenormāli riebtos, vnk sanāk to uztvert kā traucēkli, kad viņš pārāk ilgi ir ar mums. Un greizsirdīga uz to puišeli es arī neesmu! Man ir prieks un lepnums, ka mans draugs ir tāds, kāds viņš ir un ka viņā mājo tādas sajūtas.
Ko darīt, lai kaut kā mainītu situāciju?
Varbūt es kaut kā nepareizi to visu uztveru? Varbūt pārmetīsiet man maždūšību?
* Zelta domu grauds no Up apcirkņiem
NR.2 - PAR MĀJDZĪVNIEKIEM (vairs ne tik nopietni)
Mana mamma no rītiem, braucot uz darbu, ved arī blakus dzīvojošu darba kolēģi. Kolēģe katru rītu kavē. Tiešām, gandrīz katru rītu. Kāpēc?
Kolēģei ir sunītis - mazs, skaists, kopts pūdelītis. Sunīti viņa pirms gadiem 5 savāca no ielas - vēl pavisam kucēnu, slimu, kraupainu, blusainu, pūžņojošām acīm, nu patiesībā jau gandrīz pusbeigtu. Sunītis arī bija sagatavojies doties uz labākiem medību laukiem, bija apātisks, neēda, nedzēra... Par vienu no glābšanas metodēm tika izvēlēta barošana ar karotīti 3x dienā.
Kopš tā laika suns savādāk neēd, tāpēc viņa 3x dienā baro plušķīti ar karotīti kā zīdaini. Dažreiz viņš ēd kā nākas, dažreiz gražojas, piemēram, netaisa mutīti vaļā - visādi gadās... Bet, kamēr Maksis nav ieturējies, dzīve uz priekšu neiet.
Tas droši vien vilksies vēl nākamos 10 gadus, jo suņa veselības sistēma ir neticami stabila, viņš ir dzīvespriecīgs, jautrs - izcils savas sugas eksemplārs :)
Kā jums patīk? Morāle?
P.S. Vēl varētu uztaisīt pool - vai kāds ir izlasījs šo līdz galam :)))
Viņas pēdējais temats bija tik ļoti 'pa ģelu'! Nevaru noturēties, nepadalījusies vēl divās epizodēs iz dzīves, par kurām aizdomājos pēc pousta un tā komentu izlasīšanas.
NR.1 - PAR BĒRNIEM
Manam vīrietim ir vecāka māsa, māsai ir sīkais. Un mans vīrietis viņu burtiski dievina - ir auklējis jau kopš dzimšanas brīža, pie mazākās iespējas pavada laiku ar viņu, ir ar mieru visur viņu ņemt līdzi, vārdu sakot - kaut ko tādu vēl nebiju redzējusi. Kad viņš to sīci paņem "opā", man asaras gandrīz saskrien acīs,... bet. Bet. BET. Tas puika ir tik ļoti mīlēts, lolots un lutināts, ka stunda ar viņu un - manas nervu šūnas sabrūk astronomiskos ātrumos un apmēros. Nu, man tak' jums tas nav jāstāsta - jautrā trakošana, kāju pieciršana (gribu un viss!), vispārēja hiperaktivitāte, u.t.t.
Jautājums - ko darīt? Teikt, ka nevaru to bērnu ilgi paciest, īsti negribās - nav jau tā, ka tas baigi apdraudētu manu statusu, bet... Varbūt bail iedragāt savu tēlu, ja tā var to formulēt. Jo mēs, mirdzošām acīm veroties viens otrā (tieši tik poētiski tas arī bija), esam runājuši par bērniem. Un defaultā jau es bērnus gribu, jā, noteikti. Bet savus un ne tādus.
Un, kad es kārtējo reizi uzzinu, ka sīkais būs mūsu aprūpē uz nedēļas nogali, man iztēlē izaug cirvis rokā.* Nevis tāpēc, ka man viņš nenormāli riebtos, vnk sanāk to uztvert kā traucēkli, kad viņš pārāk ilgi ir ar mums. Un greizsirdīga uz to puišeli es arī neesmu! Man ir prieks un lepnums, ka mans draugs ir tāds, kāds viņš ir un ka viņā mājo tādas sajūtas.
Ko darīt, lai kaut kā mainītu situāciju?
Varbūt es kaut kā nepareizi to visu uztveru? Varbūt pārmetīsiet man maždūšību?
* Zelta domu grauds no Up apcirkņiem
NR.2 - PAR MĀJDZĪVNIEKIEM (vairs ne tik nopietni)
Mana mamma no rītiem, braucot uz darbu, ved arī blakus dzīvojošu darba kolēģi. Kolēģe katru rītu kavē. Tiešām, gandrīz katru rītu. Kāpēc?
Kolēģei ir sunītis - mazs, skaists, kopts pūdelītis. Sunīti viņa pirms gadiem 5 savāca no ielas - vēl pavisam kucēnu, slimu, kraupainu, blusainu, pūžņojošām acīm, nu patiesībā jau gandrīz pusbeigtu. Sunītis arī bija sagatavojies doties uz labākiem medību laukiem, bija apātisks, neēda, nedzēra... Par vienu no glābšanas metodēm tika izvēlēta barošana ar karotīti 3x dienā.
Kopš tā laika suns savādāk neēd, tāpēc viņa 3x dienā baro plušķīti ar karotīti kā zīdaini. Dažreiz viņš ēd kā nākas, dažreiz gražojas, piemēram, netaisa mutīti vaļā - visādi gadās... Bet, kamēr Maksis nav ieturējies, dzīve uz priekšu neiet.
Tas droši vien vilksies vēl nākamos 10 gadus, jo suņa veselības sistēma ir neticami stabila, viņš ir dzīvespriecīgs, jautrs - izcils savas sugas eksemplārs :)
Kā jums patīk? Morāle?
P.S. Vēl varētu uztaisīt pool - vai kāds ir izlasījs šo līdz galam :)))