ir tik viegli sevī kultivēt nelaimību.
skatos uz sevi, un kļūst sevis žēl.

bērniņš joprojām ir bērniņš, tikai vecs.

tikko atkal redzēju aizlidojam gulbjus.
sasaucas un aizlido.
smeldzīgi un skaisti.
no flīzīšu sienas nokrita flīzīte. palika robs.

"Miesā slimie pelnījuši nevis naidu, bet gan drīzāk žēlumu. Un nav pakļauti vajāšanai, bet gan līdzjūtības cienīgi ir tie, kuru garu negantāk par jelkādu slimību plosa netikums.

Ko līdz šī tava nemierīgā rosīšanās?
Kāds labums savu likteni gan pašam izaicināt?
Ja alkstat jūs pēc nāves, tūdaļ steidzina tā putnus
un neļauj kavēties vairs dieva spārnotajiem zirgiem.
Mūs apdraud čūskas, vilki, lāči, tīģeri un lauvas,
un mēs cits citu nokaujam ar zobenu bez mitas.
Vai tāpēc, ka tik atšķirīgi esot cits no cita,
mēs liktu karaspēkiem doties mežonīgos karos
un alktu nomirt cits no cita raidītajām bultām?
Šai skaudrā aplēsē nekad nav bijis taisnīguma.
Ja gribi, lai pēc nopelniem tev pienāktos reiz alga,
tad mīli krietnos, būdams žēlsirdīgs pret tiem, kas ļauni."

Boēcijs - "Par mierinājumu filozofijā"

Tags: kaut kādi izvilkumi
Skaņas: Joni Mitchell - The Sire of Sorrow

neesmu ne reizi redzējusi nedz "Titāniks", nedz "Viens pats mājās". Pirmo – bail, otrā varētu šķist duma (fragmenti redzēti)

tikko biju ārā un dzirdēju tādu kā ūjināšanu — ļoti tuvu. domāju, ka dīvainas kaiju izdvestas skaņas, bet nē, gulbju kāsis. lidoja visai zemu, un aizlidoja rietumu virzienā. skaisti.

esmu no raudulīgajiem. skatos pa ltv7 Pludmales voleju, un apraudājos, redzot latvjus ar margrietiņām un ozolzariem

2005. gada 23. novembrī rakstu:

23:08
atkal sāp galva, šķiet, kaut kāds zigzagveida priekšmets smadzeņu kausā, ne jau vīns, bet metrmērs visticamāk. tas tāpēc, ka migla.
"panorāmas" beigās viens bērns teica, ka migla sastāv no tvaikiem un taukiem

pamodos mitrām acīm, neatceros, par ko gan raudāju sapnī, jo jāraud ir ārpus sapņa