par tīnspiritu kā progresa sēklu un dzīves sālivienu brīdi man likās, ka būtu jānosoda savas dispozīcijas nemainība, teiksim, kopš apmēram 15 gadiem, proti, tas, ka joprojām savos gandrīz 22 (kad normālam cilvēkam vajadzētu bakalaurēties) manī deg to gadu liesmas un domāšanas mehānismi, jā, esmu kvalitatīvi gudrāks, šo to prātīgu pa 7 gadiem esmu uzzinājis (esmu kļuvis viltīgāks un slīpētāks un vienoozīmīgi - gaumīgi stilīgāks) jo, piemēram, šobrīd es nedomāju, ka vajadzētu ņemt benzīnu un svilināt baznīcas vai ka vecāku mājām 'profilakses dēļ' jāizsit logi, nē, tagad tajā ziņā esmu nedaudz progresējis, bet pats princips, pati indeve ir palikusi nemainīga - angsts un cīņgriba, spīts un milzīgās dusmas uz visu pasauli, uz pasauli, kas jāapgāž otrādi. pati to gadu ideja manī ir klasiski dzīva - nevis izspēlēt šahu un matu, nevis mainīt puses vai figūriņas, bet vienkārši apgāzt pašu šaha dēlīti ar visām figūrām. jā, vienu brīdi savu tīniskumu un neizaugtību visai kritizēju. bet kādu laiku atpakaļ papētīju, padomāju, pavēroju, paklausījos 30 gadniekus, tā gada gājuma cilvēkus, kurus tik ļoti pielūdz mana gadagājuma sievietes, dēvējot tos par 'stabilizētākiem', dēvējot par tādiem, kas zin, ko grib no dzīves, par tādiem, kas vairs neceļ mākoņu pilis un lielā mērā ir nomierinājušies un finansiāli neatkarīgāki, nobriedušāki, gatavāki un vēl visādi murgi. šos 'izaugušos' cilvēkus papētīju un secināju, ka man tas neder. 30gadnieki pārsvarā ir apsēdušies. 30gadnieki pārsvarā ir apstājušies, viņi ir ciniski, iedomīgi, vēsi. tas vēsums - visbriesmīgākais, letālākais. 30gadnieki savā atšķaidītībā un rēnumā ir līdzvērtīgi jau mirušiem cilvēkiem. frāze "paaugsies, sapratīsi" ir viņu kapakmens un pašvilšanās dziesma, dzegūzes aizkūkojiens. "zaudējot ilūzijas, aplaužoties" 30gadnieki ir izvēlējušies dzīvot vienā ilūzijā un speciāli izvairās no patiesības, kas ir vēl zemiskāk nekā tie, kas par patiesību neko nav dzirdējuši; ja patiesība pati pienesās uz paplātes, bet 30gadnieks mīļā miera un pragmatisma labad to noraida, apzināti izvēloties dzīvot melos, tad tas ir viens no drūmākajiem grēkiem kāds vien var būt, un 30gadnieks par to tiek sodīts ar dvēseles nāvi, tādējādi pats pārvēršās tikai par instrumentu, rīku, izpildītāju, un galvu vairāk neceļ augšā, tikai, lai pieklājības dēļ pasmaidītu, bet tas arī viss - ne vairāk ! man žēl 30gadnieku viņu kapsētas dzestrumam līdzīgā brieduma dēļ. kas tas par briedumu, kas apstādina asinsriti ? kas tas par briedumu, kas vārdu atstāj kabatā ? kas tas par briedumu, kas trumpjus ļauj izspēlēt tikai uz kāršu galda ? man šāds briedums neder. ja man jāizvēlas starp diviem ļaunumiem, tad labāk izvēlos tīnspiritu un liesmas, nevis seklu, efektivizēti pragmatisku racionalizācijas augli - apgraizītību, nepareizi ierādītu vietu izrādē, trulu smīkņāšanu smalstoties pa nekādības un viduvējības salmiem. ja civilizācija būtu nešaubīgi iegrimusi 30gadnieciskuma pompozajā briedumā, stabilitātē, apsēstībā (no vārda - apsēšanās) un mākoņpiļu ieaušanā tālā atvilknē aizgrūstās apakšbiksēs, tad cilvēce jau sen būtu apstājusies, sasmakojusi un kā vienīgie divi glābiņi, apburtā virspusējības loka pārrāvēji (cik maz ir to 30gadnieku, kuriem kaut kas pastāv dziļumā, vertikālē !) , mums nāktu vai nu atgriešanās pie brālīgajiem pērtiķiem vai svešplanētiešu pestījošā nīcināmlāzera sprādzienstars ! labi, ka laiku pa laikam ir atradušies neizauguši, nestabilizējušies smagsvari, ugunīgas gribas arhetipiskās materializācijas, elektriskie gani, mūžīgie tīnspiriti, kas satricinot šo murdošo un laisko, apdullināto, notrulināties slīgstošo zvēru baru līdz pašiem pamatiem, vienīgie ar sviedriem un pārdabiskām pūlēm, neapsēžoties, ir dzinuši cilvēci uz priekšu pretī Cilvēka pilnā potenciāla saulei !