Pimpauša fiksās idejas

noderīgās profesijas:

🇻🇪 Nicolas Maduro – Bus Driver
🇺🇸 Donald Trump – Real estate
🇮🇳 Narendra Modi – Tea seller
🇳🇬 Bola Tinubu – Accountant
🇵🇰 Imran Khan – Cricketer
🇷🇺 Vladimir Putin – Agent/Spy
🇺🇦 Volodymyr Zelensky – Comedian
🇮🇱 Benjamin Netanyahu – Soldier
🇺🇸 Barack Obama – Ice Cream Scooper
🇹🇷 Recep Erdogan – Lemonade Seller
🇱🇷 George Weah – Soccer Player
🇩🇪 Angela Merkel – Chemist
🇦🇱 Edi Rama – Painter
🇦🇺 Tony Abbott – Trainee Priest
🇧🇬 Boiko Borisov – Bodyguard
🇨🇦 Justin Trudeau – Bouncer
🇨🇦 Stephen Harper – Mailroom Assistant
🇭🇷 Ivo Josipovic – Music Composer
🇫🇷 Nicolas Sarkozy – Cleaner
🇬🇹 Jimmy Morales – Comedian
🇮🇸 Johanna Sigurdardottir – Flight Attendant
🇮🇪 Michael Higgins – Waiter
🇮🇹 Silvio Berlusconi – Singer
🇱🇷 Ellen Johnson Sirleaf – Drugstore Clerk
🇱🇹 Dalia Grybauskaite – Factory Worker
🇲🇬 Andy Rajoelina – DJ
🇲🇳 Khaltmaagiin Battulga – Wrestler
🇳🇴 Jens Stoltenberg – Journalist
🇷🇺 Dmitry Medvedev – Street Cleaner
🇸🇮 Borut Pahor – Model
🇬🇲 Adama Barrow – Security Guard
🇬🇧 Boris Johnson – Journalist
🇺🇸 Joe Biden – Maintenance Worker
🇺🇾 Tabare Vazquez – Oncologist
🇻🇦 Pope Francis – Nightclub Bouncer
🇿🇦 Nelson Mandela – Lawyer
🇯🇵 Shinzo Abe – Steel Plant Worker
🇨🇱 Michelle Bachelet – Pediatrician
🇰🇷 Moon Jae-in – Human Rights Lawyer
🇦🇷 Cristina Fernandez de Kirchner – Lawyer
🇧🇷 Dilma Rousseff – Guerrilla Fighter
🇬🇷 Alexis Tsipras – Civil Engineer
🇳🇿 Jacinda Ardern – Policy Adviser
🇳🇱 Mark Rutte – Teacher
🇲🇽 Enrique Peña Nieto – Lawyer
🇪🇸 Mariano Rajoy – Property Registrar
🇸🇦 Salman bin Abdulaziz – Deputy Governor
🇮🇶 Saddam Hussein – Ba'ath Party Organizer
🇮🇷 Hassan Rouhani – Cleric
🇹🇭 Prayut Chan-o-cha – Army Officer
🇨🇳 Xi Jinping – Farmer
🇵🇱 Andrzej Duda – Lawyer

parasts citāc:

Kāpēc vispār ir emigrācija? Atbilde ir valdības gudrajā un viedajā plānā, kas tiek realizēts jau krietnu laiku. Plāns ir sekojošs- radīt Latvijā, īpaši reģionos, tādus apstākļus, lai cilvēki nevarētu eksistēt- likvidētas skolas, atņemta medicīna, 49% reģionu ceļu ir katastrofālā stāvoklī, ziemā un šķīdonī vispār nav izbraucami, jo netiek kopti, nav darba vietu, tuvākais benzīntanks 45 km utt., utjpr. Tas cilvēkus spiež aizbraukt vai nu uz Rīgu, vai emigrēt. Kas notiek tālāk? Cilvēks emigrācijā pelna naudiņu un sūta to uz Latviju saviem palikušajiem radiem- vecākiem, vecvecākiem un tiem, kas vairs nespēj emigrēt. Valstij šajā brīdī iestājas “pļaujas laiks”, un atliek šo naudiņu atņemt ar plēsonīgu nodokļu'(PVN pārtikai vien ko nozīmē!), nodevu, Latvenergo tarifu, obligāto maksājumu un sodu palīdzību. Par sodiem rakstu tāpēc, ka daļa ļaužu šo naudiņu nezināšanas pēc pārskaita uz Latvijas radinieku bankas kontu, un tad ieslēdzas VID- tas un tas nav deklarēts likumā noteiktajā kārtībā, par šito jāmaksā papildus nodoklis utt. Valstij nav jāattīsta infrastruktūra, lai cilvēki varētu dzīvot, bet jāatņem, jādīrā un jāiekasē! Šis ciniskais biznesa plāns nolādēti labi darbojas. Un visi “reemigrācijas plāni” ir darbības imitācija ar diviem mērķiem- rodas silti beņķi partiju bonzām un viņu radiem, un nekas nav jādara, otrkārt, tiek imitēta vētraina darbība- tā ir tāda kā nūjas grabināšana samazgu spainī, ar ko nodarbojas valsts.

/https://www.la.lv/ta-ir-pilnigi-tuksa-un-bezjedziga-lieta-arnis-kaktins-visai-kritiski-verte-reemigracijas-pasakumus-valsti

lai gan, kāda starpība, šis ir tikai kaut kāds datums izdomātā kalendārā.

pārsteidzos ar savu gada apskatu, cerībā, lai nekas nenotiek. figu. atverot bzalkoholisko šampi, vismaz kāds prieciņš, 1x dabūju atsitienu. uz savu salauzto ribu. šķita, ka dēļ sāpēm noģībšu. tagad sāpes ir mazliet mazinājušās, tomēr tās joprojām ir nesalīdzināmi spēcīgas kā jebkad iepriekš. nezinu, ko darīt? vai jādodas uz traumām? kā lai ievēro miera režīmu vismaz 7 - 10 dienas, ja tas nav iespējams?
vakar baidījos paslīdēt un nokrist, bet, lol.

Veiksmīgu visiem jauno 2026.gadu!
Priekā!

cic dzejolīc:

Latvijas vēsture (Jaunākie laiki)

Mūsu zemes vēsture Jāstāsta bez jokiem.
Mēs vēl nesen Latvijā Lēkājām pa kokiem.

Pārtikām no mušmirēm, Krūmos velnu dzinām
Un nekādu kultūru, Protams, nepazinām.

Baiga tumsa valdīja, Nepārtraukti badi,
Kamēr beidzot pienāca Gaišie laimes gadi.

Austrumzemes valdniekam Laba daba bija.
Sērdienīšiem palīgā Tankus atsūtīja.

Mūsu zemes tirānam Bailēs kājas stinga.
Kas tad šim par ieročiem — Sētas miets un linga.

Pretī tādam pārspēkam Necelās tam roka.
Viņš tad arī padevās, Nokāpis no koka.

Austrumzemes valdniekam Kuplas ūsas bija.
Sērdienīšu asaras Prom viņš «izslaucīja.

Un, lai mums vairs nebūtu Ciešanu un moku,
Daudzus nosūtīja viņš Tur, kur vairāk koku.

Tā, lūk, vienā rāvienā Tikām saules vizmā
Un no akmens laikmeta Gandrīz komunismā.

Tālāk mūsu vēsturi Nav ko stāstīt gari.
Plūcās lieli valdnieki, Bija lieli kari.

Kam mēs, mazie, piederam, Lielie noprast lika,
Un, pa kājām maisoties, Mums visvairāk tika.

Nu jau mēs par cilvēkiem Pilnvērtīgiem kļuvām.
Nu jau varam uzskaitīt, Ko tad īsti guvām:

Kultūru un haltūru, Kubiešu, «greipfrūtus».
Klāt vēl vienu valodu Un gaļas subproduktus.

Bet, ja kāds no iedzimtiem Grib vēl rāpties kokā,
Piezvanām uz Maskavu — Un atļauja ir rokā!

/(c) tas pats V.Artavs

dzeja, iespējams, ka jau publicēta šeit:

Bij jauka dzīve zaķīšiem
Un vietas bija daudz,
Bet savairojās jenoti,
Un zaķi korī sauc:
— Ar jenotiem, ar jenotiem
Ir pilni meži jau.
No jenotiem, no jenotiem
Mums glābiņa vairs nav!—

Grib zaķīt uzkost burkānu,
Skat, jenots to jau ēd.
Grib zaķīts alā sildīties,
Bet tur jau jenots sēd.
Kā kungi jūtas jenoti,
Jo kauns ir viņiem svešs.
Tiem pieder visa pasaule,
Ne tikai zaļais mežs.

Kad sērga mežā ielaista,
Nav viegli vaļā tikt.
Gan zaķīšiem, gan ezīšiem
Būs prātus kopā likt!

/(c) V.Artavs

iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.

Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.

Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.

Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.

Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.

Tad virzĀmies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.

Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome tikmēr sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi,

Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.

Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.

Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.

Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.

Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.

Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigU kakla ielokā, ir.

A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu, mentālu veselību un kādu oriģinālu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.

Tātad, lai viss nepaliktu,
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.

Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:

1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.

Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas

paņēmu vēl vienu akadēmisko pārtraukumu, jo tomēr nespēju apvienot mācības ar bērnudārzu un no tā izrietošajām sekām. nākamgad ceru atrast kādu pusslodzes darbiņu, bet drošvien nekas nesanāks tā paša iemesla dēļ. vai, ja ne darbiņš, tad kādas darbnīcas stūrīts, jo mājās neko radošu padarīt nespēju. nav brīžu, kad būtu vienatnē ar sevi (darbnīcā ir citādi, tur visi radoši rosās). vislabāk būtu, ja ar vīru sāktu dzīvot atsevišķi vai lielākā dzīvoklī, bet labāk, katrs savā.

piedalījos vienā stikla mākslas projektā, kuram sekos vēl 2 lielas izstādes.

uztaisīju 2 sudraba gredzenus.

biju divos ceļojumos - pavasarī uz Kopenhāgenu, vēlā rudenī uz Barselonu.

biju divos brīnišķīgos koncertos - Rotting Christ un Marilyn Manson.

pārtraucu divas draudzības. vienu toksisku, otru - kopīgu interešu zuduma dēļ (apdirst akadēmijas studiju procesus).

atjaunota viena draudzība.

pārtrauktas attiecības ar māsīcu Stambulas konvencijas dēļ.

lauztas 3 ribas. vienreiz septītā un astotā, otreiz - astotā.

būs jāiet izmeklējumi, vai neesmu ceļā uz epilepsiju, lol.

divas reizes mēģināju iestāties attālinātajā AA klubiņā, bet nesanāk "iejusties" mana sliktā melnā humora dēļ.

brāļa meita pārcēlās uz Z-Īriju.

nākamgad vēlos aizbraukt ceļojumā uz Z-Īriju.

nākamgad vai aiznākam, dēla labklājībai, pārcelties uz citu valsti būtu ļoti labi (ziņās stāsta, ka sākšoties karš pirms "Skola 2030").

sāku jaunu hobiju.

izlasīju 3 grāmatas.

Šitas lipīgais muzikālais materiāls, savukārt, tādā man topā, ka iet pa riņķi dienām cauri:
https://www.youtube.com/watch?v=LY2L_xxp284


P.S. Atgādiniet, lūdzu, kā varēja te ievietot te bildes un kā bija ar to lj cut?
Danke

Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,...

šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.

Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.

Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.

Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.

Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.

Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā: https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJM
Ja atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas

laba, un galvenais - reāla ideja:

***
Latviešu lielāko uzņēmēju domnīca "Laser" sagatavojusi Latvijas nākotnei četrus scenārijus. Visbēdīgākais no tiem saucas "Vientuļā" Latvija. Taču arī tas man liekas balstīts uz nepamatotu optimismu. Pie šī scenārija Igaunija jau galīgi aizgājusi līdz ar Somiju, Lietuva - galīgi savienojusies ar Poliju un Latvija palikusi - arī galīgi viena pati.
daudz ticamāks pareģojums būtu, ka Latvija tiks sadalīta divās daļās - Vidzemes teritorija kļūs par Igaunijas pagarinājumu (ja ne juridiski, tad ekonomiski), bet Kurzeme, Zemgale, Latgale ar laiku taps par Lietuvas ekonomisko telpu. Faktiski (kas attiecas uz Kurzemi (un Latgali, un Vidzemi)), tas jau ir sācies.
Katras valsts labklājības pamats ir resursi, ko tā spēj piedāvāt. Cilvēki, daba, ģeogrāfiskais novietojums, citi faktori. Kādi tad ir mūsu rīcībā?
Ja pieņem, ka Latvijas unikālie resursi ir daba un klimatiskā josla uz globusa, tad jājautā: ko tad mēs varētu iesākt ar šo gigantisko tukšo mežu, kas saucas Latvija? Varbūt piedāvāt to kā ideālo vietu, uz kuru vecumdienās pārcelties Eiropas turīgajiem iedzīvotājiem? Kuru veselība vairs nespēj sadzīvot ar Dienvideiropas neiespējami karstajām vasarām vai kuriem vairs nav komfortabli palikt Rietumeiropas musulmaņu pārņemtajās valstīs, kur pilsoņu karš kļuvis par ikdienas fonu? Līdzīgi kā bagātie amerikāņu pensionāri pārvācas uz Floridu pavadīt pārtikušas vecumdienas, Eiropas naudīgie seniori varētu pārvākties uz Latviju? Varbūt mūsu "Nokia" būtu masveidīga kompaktu ciematiņu būvniecība, kas speciāli paredzēti turīgu ārzemju pensionāru vajadzībām. Ar atbilstošu infrastruktūru, veselības aprūpi, kultūras programmu? Šādam mega biznesa projektam, kurā iesaistītos visa valsts, mums visi resursi it kā būtu - daba veselīgām pastaigām priežu mežos, kokmateriāli celtniecībai, cilvēku resursi apkalpojošam un medicīnas personālam. Arī kultūras piedāvājums, kas daudziem vecajiem eiropiešiem no svara. Latviešu arhitekti varētu izstrādāt veselus ciematus ar unikālu konceptu - "ideālās vecumdienas". Nevis veco ļaužu pansionātus nevarīgiem un nespējīgiem, bet ciematus aktīviem un vēl sprauniem turīgiem pensionāriem. Mazas mājiņas 1 vai 2 cilvēkiem (bērni jau vairs pie viņiem nedzīvos), veselības centri ar augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi, baseini, restorāni ar deju zālēm, kur latviešu mūziķi spēlē 70.-80. gadu vecos labos gabalus un tādā garā.
***

https://nra.lv/viedokli/alvis-hermanis/510112-paregojumi.htm

//atjaunojam hercogisti, robeža pa Lielupi, Puzē pie ezera iežogotā teritorijā jau ir gatavs pirmais viesu nams.

un tad vnk ņem un izrotā olivje salātus ar no burkāna izgrieztām rozītēm.

man vnm, garām ejot, ir paticis skatīties svešos logos, uz sekundes simtdaļu iedomāties, kas tur dzīvo, ko domā, kā jūt? tagad man patīk naktī iziet ārā, uzpīpēt, ar dūmiem gaisā palaist visas savas šīsdienas rūpes un skatīties uz saviem īres dzīvokļa logiem un iztēloties, cik laimīga ģimene tur dzīvo, vai vientuļnieki?

Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize: