kūciņas prototips

Sveika Ciba, ir pagājis laiks, kopš pēdejo reizi tev rakstīju. Mani šodien pieņēma darbā par skolotāju. Es biju domājis ka tas notiks, ātrākais, ap ziemassvētkiem, jo man nav atbilstošā kvalifikācija (jāuztaisa kvalifikācijas darbs), kā arī man nav pedagoga izglītība. Man šodien pateica ka pēc nedēļas, otrajā saptembrī man ir jāstāv svinīgajā līnijā, jāklausās valsts himna un ja nu kāds vēl iedomāsies man puķes atnest. Man ir bail. Es teiktu ka diezgan pamatotas bailes, jo bez kvalifikācijas un pedagoga pamatiem, man nav arī izglītības programmas, mācību materiālu, sajēgas par to, kas notiek ar skolotāju tad, kad nav stundas. Vispār kā mani varēja pieņemt darbā un likt darīt pedagoga darbu?! bez dokumentiem, bez izglītības, tā tak valsts iestāde. Man ir ļoti ļoti bail. Un mana trauksme nekur nav pazudusi, muskuļi stīvi un elpoju sekli, vienmēr auksts. No rīta vēl iedomājos ka vajadzētu kaut kad pierakstīties pie psihiatra, lai pastumda manas smadzenes, jo gribu dzīvot. Ā, jā, pareizi, pirms mēneša domāju par to kā padarīt sev galu, nezinu vai tas bija nopietni vai nenopietni, bet ja kaut kas tāds dzīvoja galvā, tad laikam tas nav normāli. Arī Xanax krājumi sāk beigties, rīt došos pie ģimenes ārstes pēc ārsta izziņas par to ka esmu vesels un varu strādāt, ā un man vēl xanaxu, jo esmu vesels, bet nē.
Nav normāli, ka nespēju eksistēt. Eksistēt ir vienīgais ko es spēju.