![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Tā kā mans tēvs pašlaik ir pilnīgā lopā, tad es pagriezīšu laiku atpakaļ, kādus, hmm, gadus 5?
Ir jaunais gads, tas tiek nosvinēts, ar salūtu, šampanieti un citu alkoholu. Dažam labam šīs svinības turpinās arī nākamajā dienā aka. divdiennieks.
Tad viņš kaut kur pazuda un uzradās mājās nākamajā dienā, viņam bija suvenīrs - zila acs. Kā vispāŗ ko tādu var dabūt gadavu kad tev ir 45? Lai nu kā, zilā acs lēnām dzija un pienāca skolēnu brīvlaika beigas. Devos uz skolu un ko es tur dzirdēju.... Tas nebija adresēts man, bet es dzirdēju šo sarunu un mani pārņēma šoks. "blah blah blah, un tad tas viens piekāva *persona X, citiem vārdiem, mans tēvs*, bet tu viņu nepazīsti, viņam ir kādi 45?" Tas viss ir norisinājies kādā pirtī. Kādā faking veidā. Ja kads to būtu savilcis kopā ar mani, tad visa man vidusskola būtu faking drausmīga, iespējams tā pat būtu jāmaina un kas vēl ne. Un tā ir tikai viena no daudzajām reizēm...
Reize kad mēs ar radiniekiem atbraucām mājās un viņš ļodzījās pie mājas durvīm jo viņam nebija atslēgu un viņš netika iekšā. Cik ļoti tev var būt kauns par kādu, ārprāts. Can you pls get your shit together. Viņu nevarēja pierunāt doties gulēt un viņš visiem krita uz nerviem un neviens nebija dzēris izņemot viņu. Cik reizes man ir bijis jāved viņa draugi mājās, jo , sup, mēs atvedām tavu tēvu, noliec viņu gulēt un aizved mūs mājās.
Un pirms mēneša tēvam nodevu lapu ar 10 jautājumiem priekš psihoterapeita, lai es beidzot varētu saprast savu dzīvi. Tur bija vienkārši jautājumi, nekas vājprātīgs. Mēnesis pagājis, bet es vēl neesmu saņēmis atbildes. Un es vairs neiešu pie psihoterapeita jo man ir kauns. Kauns no tā ka es nespēju no tēva izdabūt atbildes uz man svarīgiem jautājumiem.
Mans tēvs man ir bijis tikai apgādnieks. Nekad neko nav mācījis, rādījis. Laiks ko pavadu kopā ar viņu ir vainu neeksistējošs, vai arī neveikls.
Gribu prom. Uz kopenhāgenu. Rudenī... Jācer un jāizdzīvo.
p.s. sorry par gramatiku
Ir jaunais gads, tas tiek nosvinēts, ar salūtu, šampanieti un citu alkoholu. Dažam labam šīs svinības turpinās arī nākamajā dienā aka. divdiennieks.
Tad viņš kaut kur pazuda un uzradās mājās nākamajā dienā, viņam bija suvenīrs - zila acs. Kā vispāŗ ko tādu var dabūt gadavu kad tev ir 45? Lai nu kā, zilā acs lēnām dzija un pienāca skolēnu brīvlaika beigas. Devos uz skolu un ko es tur dzirdēju.... Tas nebija adresēts man, bet es dzirdēju šo sarunu un mani pārņēma šoks. "blah blah blah, un tad tas viens piekāva *persona X, citiem vārdiem, mans tēvs*, bet tu viņu nepazīsti, viņam ir kādi 45?" Tas viss ir norisinājies kādā pirtī. Kādā faking veidā. Ja kads to būtu savilcis kopā ar mani, tad visa man vidusskola būtu faking drausmīga, iespējams tā pat būtu jāmaina un kas vēl ne. Un tā ir tikai viena no daudzajām reizēm...
Reize kad mēs ar radiniekiem atbraucām mājās un viņš ļodzījās pie mājas durvīm jo viņam nebija atslēgu un viņš netika iekšā. Cik ļoti tev var būt kauns par kādu, ārprāts. Can you pls get your shit together. Viņu nevarēja pierunāt doties gulēt un viņš visiem krita uz nerviem un neviens nebija dzēris izņemot viņu. Cik reizes man ir bijis jāved viņa draugi mājās, jo , sup, mēs atvedām tavu tēvu, noliec viņu gulēt un aizved mūs mājās.
Un pirms mēneša tēvam nodevu lapu ar 10 jautājumiem priekš psihoterapeita, lai es beidzot varētu saprast savu dzīvi. Tur bija vienkārši jautājumi, nekas vājprātīgs. Mēnesis pagājis, bet es vēl neesmu saņēmis atbildes. Un es vairs neiešu pie psihoterapeita jo man ir kauns. Kauns no tā ka es nespēju no tēva izdabūt atbildes uz man svarīgiem jautājumiem.
Mans tēvs man ir bijis tikai apgādnieks. Nekad neko nav mācījis, rādījis. Laiks ko pavadu kopā ar viņu ir vainu neeksistējošs, vai arī neveikls.
Gribu prom. Uz kopenhāgenu. Rudenī... Jācer un jāizdzīvo.
p.s. sorry par gramatiku