kūciņas prototips

Sen neesmu rakstījis. Lietas lēnām virzās uz priekšu. Darbadienas nāk un iet, alga tiek izmaksāta, tikai tā izšķīst, pazūd, nav. vairs nav. Kā es dzīvoju tad, kad man nebija nauda??! vēlviens gads pagājis, un es atkal kaut ko gaidu. Gaidu kad beigsies ziema, kad būs spēks ko darīt. Ir grūti saņemties. Vēl joprojām. Bet vismaz es nedaudz smaidu, tā vismaz es secinu pēc darba novērtējumiem un to, ka mani procenti aug. Paldies Valdoxan ripām. Reizi pa reizei dodos pie psihoterapeita, bet neko daudz nespējam izdomāt, jo man ir grūti likt kopā vārdus. Teicu ka mums jātiekas retāk, jo nekas jau nemainas. NU, vismaz tik strauji. Psihoterapeits saka ka tā ir laba ideja, vākties ārā no vecāku mājām, bet kur... ? Gaidu nākotni. Braucu liftā uz kaut kurieni, es nezinu. Lielu brīvdienu daļu pavadu gultā. Praktiski visu. Mani pierunāja aizdoties uz tautas dejām, aizdošos, jo savāk mani neviens nevelk ārā no mājām.

Gaidu Prāgu. Viss ir nopirkts, biļetes, mājvieta. Gribu redzēt eiropu, gribu redzēt tālāk par Rīgu un savām mājām. Skan bēdīgas Tīrsena dziesmas. Pagaidām viss izskatās drūmi.

Mans avokado gandrīz nokalta. Nokrita 5 lapas, jo es nezinu cik bieži viņš ir jālaista. tagad ik pēc pāris dienām uzleju pus litru ūdens un augs ir laimīgs. ražo jaunas lapas. Un visas ir logā, jo maz gaismas.

Sēžu tukšā vannā un dzeru tēju.