kūciņas prototips

Depresija ir klāt. Tā mani ēd nost. Prieks ir pazudis. Ir, bet ļoti apspiests. Ļoti interesē, kas būs ziemā. Ziema ir tepat aiz stūra nepaies ne nedēļa, kā jau būs decembra vidus. Diena nakts, nakts diena. Kaut kur pa vidu es būšu Dānijā. Jā, es nopirku lidmašīnas biļetes. Es braukšu pie viņas, es viņu satikšu. Ir prieks, bet viņš slēpjas. Biļešu iegāde bija kā nopirkt pienu vai maizi. Klik, klik, gatavs. Varbūt man tiešām vajag pie psihiatra. Vecāki pateiks ka esmu slinks un meklēju problēmas. Bet nopietni. Man pazūd laiks un kalendārs šķiet tik random. Man ir slikta atmiņa un viņa paliek ar vien sliktāka. Ir grūti kaut ko izdarīt, viss man sagādā piepūli. Ne viss, bet 90% lietu. Viss, kur ir jādara daudz darbību. Un laiks pazūd. Lietas pazūd. Es varu stāvēt piecas minūtes istabas vidū un domāt, ko, kas kādēļ? Ko es vispār gribēju.
Emocijas. Apspiestas. Nav. Nespēju tās savilkt kopā ar ķermeni. Vienmēr esmu uz raudāšanas robežas bet nekad nav sanācis. Un uznāk emociju viļņi. Vienā brīdī es esmu visas pasaules miera iemiesojums, bet otrā es iztēlojos kā nogalinu katru garămejošo cilvēku. Tas pats izpaužas manā muzikālajā gaumē. Klasiskā mūzika un tad metāls vai kaut kas vēl trakāks.
Jāpierakstās pie psihiatra.