| |
[Feb. 22nd, 2022|01:44 pm] |
savām ikmēneša lekcijām pētu tēmu.
fragments no #LFK Ak-49-15:
Karš sen bija beidzies, bet krievi vēl daudzus, daudzus mēnešus turpināja šaudīt no visādiem pašu un vācu stobriem. Visvairāk cieta km un piketu stabiņi, savrup augoši koki, ceļa rādītāji u.t.t., nemaz nerunājot par mēnesi, mākoņiem un vispār zilo gaisu, kuriem tika sadots visvairāk. Šaudīja visās malās dienu un nakti. Mēs tikām radināti pie garām skrejošu ložu dziesmas. Sevišķi tumsā varēja priecāties par garām skrejošu ložu spīdošo trajektoriju. Dažkārt arī padzīvoto māju dūmeņi kļuva par mērķi automātiskiem ieročiem. Vai tas, piemēram, nebija lielisks skats, kad tovarišči, mežmalā paslēpušies, ar vācu „kaulzāģi” šķaidīja „Dapēnu” skursteni un „iedzimtie” metās kur kurais ...? Katrā dīķī un ezerā sprāga rokas granātas un mīnas. Tur viņi zvejoja zivis. Un tad vēl tā nebeidzamā iluminācija! Ieguvuši lielus krājumus vācu daudzkrāsaino raķešu, aziāti priecājās kā mazi bērni. Kas par to, ka dažā raķete nokrita uz mājas jumta, un ēka nodega. Tā, starp citu, tika nodedzināta Valsts dārzniecības kantora ēka / netālu no Kandavas stacijas/. / Sevišķi nikni krievi bija pret mūsu suņiem., kuri bieži izjauca vissmalkākos „aptīrīšanas” darbus. Ne mazums mūsu četrkājaino sargu krita, vai tika nošauti, savu dienesta pienākumu pildot.Arī mans lielākais suns tā tika ievainots. Atveseļojies tas pret krieviem maigāks nekļuva. Vispār savu naidu neviens pret atbrīvotājiem nepauda kā mūsu suņi. Reiz kāds zaldāts manā priekšā nopūtās, ka pat latviešu suņi viņus neieredzot! / Cik vācieši bija kāri uz sviestu un speķi, tik krievi uz „samogonku”. Neapnikuši viņi siroja pa mājām apkārt, „ļergu” meklēdami. Slepenie tecinātāji, tad arī rāvās vaiga sviedros. Tāpēc arī tanīs mājās vai viņu kaimiņos apdzirdinātie krievi iztaisīja sevišķus tračus, jo tovarišči taču neprot dzert no peņģerotiem, viņi kampj iekšā veselām alus glāzēm vai pudelēm uz reizi. Nadzīgi viņi apmeklēja kulšanas talkas un grūti bija no viņiem atkratīties. Tuvējās „Priežkalnu” mājās, kur saimnieks pats ir krievs, biedri kulšanas talkā tā tika piedzirdīti, ka starp viņiem un ne mazāk piedzērušiem pārējiem talceniekiem izcēlās asiņains konflikts, pie kam ciemiņus smagi piedauzītus izsvieda laukā. Nākošā dienā es skatos un brīnos: divi vācu tīģertanki, aplipuši ar trīsdesmit sarkanarmiešiem, smagi krāgdami, rāpjas pa stāvo nogāzi uz Priežkalnu nogāzi augšā uz kaimiņu māju, kur tagad pārvietojusies kuļmašīna ar vairākiem vakardienas kautiņa dalībniekiem. Smago tanku uzbrukums kuļmašīnai bija visai enerģisks: kūlēji pašķīda uz visām pusēm. Sevišķi smagi cieta mans nākamais kaimiņš Antons Ģipters, kurš iepriekšējā vakarā kādu zemē nogāztu krievu bija dauzījis ar revolvera spalu pa deniņiem. Izālējušies un iztukšojuši saimnieka alus mucu, Padomju Savienības varoņi ar savu leitnantu priekšgalā triumfiāli atgriezās Pūres stacijas nometnē.
šodien šādi stāsti kopā ar ziņām un vecmammas bērnības stāstiem virpuļo pa manu galvu. |
|
|
