| |
[Jan. 2nd, 2024|11:47 am] |
pāris naktis atpakaļ nespēju gulēt, cēlos augšā, nevarēju aizmigt. cigaretes bija beigušās.
gāju pastaigā caur uzvaras parku uz viršiem. pārsteidzu pati sevi ar noķerto sajūtu, cik brīnišķīgas ir nakts pastaigas. pēc garas dienas, lai kad tā arī nebūtu beigusies, iziet dzīvinošā gājienā ar brīvas elpas pilnu krūti.
kopš mana kompanjone pēdējā gada laikā ir kļuvusi bailīga (dažreiz neizprotamu iemeslu dēļ arī dienas vidū, bet regulāri vakaros, ja mēģina novirzīties no ierastā riņķa, kas ir ļoti īss) - nav bijusi opcija iet ekspedīcijās jebkurā brīdī, kad viens mums (man) iekāro sirds.
tagad mana vienīgā opcija ir rīti, uz kuriem ir jāceļas, kuri ir jāplāno un noteiktā laikā ir jābūt mājās, lai dotos uz darbu. vēl varbūt viņai patiktu nedēļas nogaļu izbraucieni kā kādreiz, bet tur arī - plānošana, izmaksas, menedžēšana ar laikiem un iekārtām, nekādas spontanitātes. un ja nu pēc 3h brauciena tālākais, kur piekrīt iet ir pirmie 15m no meža takas?
trūkst man manas kompanjones.
ar viņu nakts ekspedīcijas noteikti jutās drošākas. kompānijas mani defaultā ignorēja, kad liela auguma melns suns blakus. es to noteikti nebiju piefiksējusi, cik droši jutos gandrīz jebkurā vietā un jebkurā situācijā, kad viņa bija blakus pēdējos desmit gados, bet bez viņas gandrīz arī nekur negāju.
attiecību metamorfozes. aizmirstā atcerēšanās. novērtēšana, izbaudīšana, apstiprināšana. tas viss 35 minūšu pastaigā. |
|
|
