Šorīt otrdiena.

Otrdienas rīts ir nejauks. Nejauka ir pāreja no miega stāvokļa uz pilnīgu apziņas iedarbināšanas pozīciju. Neviļus zemapziņā atcerējos sveetaa_seeta's sestdienas rīta neslēpto patiku pēc pamošanās atrasties sēdus gultā un vēl mirkli, šķiet, izbaudīt tās siltumu. Otrdienā tādā stāvoklī sarkanīgās rīta acis pielīst ar smagumu. Galva nokarena. Klēpī, it kā starp plaukstām maza, gaiši zila tasīte ar pienotu, saldu kafiju. Jau pagaršota. Man liekas, ka no rīta savā nokarenumā šūpojos. Tāpat kā pēc negulētām naktīm teātra izrādēs uznāk tas nejaukais knābājiena reflekss. It kā šurp-turp, līdz pienotā kafija skar manu, mammas smaržas pilno, mīksto guļamkreklu ar piemīlīgu topmodeļu sejām. Piena- kafijas molekulas palagā un segas konvertā (gribētu, lai būtu gultas konverts). Dedzinošs, mirklīgi pamodinošs siltums un tik pat mirklīgs aukstums. Ne miņas no grimšanas zemapziņas darbības saldākajos nostūros. Stāvu istabas vidū ar pielipušu pleķi uz krūtīm un mirkšķinu sarkanās acis.

 Turpmāk, kad nevarēšu pamosties, vienmēr darīšu tieši tā - piekopšu nejaušību.