Staigāju pa LV portāliem, lasīju anketas. Mēģināju palūkoties svešās pasaulēs. Un uzskrēju sadļai "Sastādi savu anketu; Par sevi". Aizdomājos. Kas ir: "Par mani"? Ko es varu pateikt par sevi? Es negribu rakstīt: "Esmu noguris no cilvēkiem". Līdzīgu ierakstu tam ir daudz. Un ja arī tā ir, ko tad man darīt "Iepazīšanās" portālā?

Mana spilgtākā īpašība - ienīstu muļķus? Nu un tad?

Ko tu rakstītu iepazīšanās anketā?

Laikam esmu ierauts kautkādā infantīlu akcijā. (Jā, man patīk vārds "infantīls"). Man būs tūlīt lielie uzbrukumi un tamlīdzīgi.

Paldies dievam, sen neēsmu izkašķējies.

Ko tu gaidi no manis? Kas man būtu jādara, lai tu beidzot justu apmierinājumu?

Manas aizdomas ir apstiprinājušās. Mana ēna man seko.

Vai man vienīgam piemīt šī pretīgā tiešuma izpausme?
Vai citi nevar pateikt acīs visu ko domā? Neiet runa par neizteiktiem zaimiem, tie pietiek man visās formās. Bet vai man nevar visu tikpat tieši pateikt kā es to saku?

Kad tu beidzot sāc elpot ar pilnu krūti, un ieelpot visu dzīvi, tad aizrijies.

Post Scriptum: Mana ēna mani vajā.

Jūtu, kā mākonis izirst. Mēģinu radīt mākslīgi.

Es... Princis Mazais. Varbūt tapēc, ka es neeju taisni?

Labi, es zinu ka nav ierasti šādi teksti no manis, bet gribu vienreiz pyonpyon parādīt, ka arī spēju atrast ko netā. (Šo linku man iedeva draugs :/ )

www.last.fm

Piereģistrējies, nokačā programu, un ieraksti kādu mākslinieku vēlies. Veido pats savu radio.

Vakar mani apciemoja cilvēks, kas bija par mani aizmirsis, un vakarā vēl zvanīja un ilgi runāja.

Šodien mani sauca, un ar mani sāka runāt mana "iedomu" draudzene.

Post Scriptum: Laikam pasauli ir ķērusi SIRDStrieka.

Post post Scriptum: Nu un? Es vēl joprojām smaržoju pēc debesīm.

Esmu 8 gadus jaunāks, bet tomēr, esmu vecāks par viņu.

Taureņi nav. Ir karstvīns un vīraks. Un tēja. Un skaista smarža.

Ak jā, pārbaude, vai viena brunete lasa manus ierakstus:

Man uzdāvināja grāmatu. Mazais princis. Teica, kas es viņu atgādinot.

Atklaati sakot, shausmiigi, neizsakaami veelos iemiileeties. Tas ir neizsakaami. Gribas kautkaadu juutu virpuli, bet taadu, kam tiek atbildeets. Gribas. Shausmiigi to gribas.

Četri klauni izgāztuvē,
Spēlē kārtis, nosit dāmu.
Aicina tās rokās ņemt,
Visus kalpus nogalēt.

Viens no tiem, kam mati sirmi, klusi pasniedz kavu.
Otrs to no rokām izsit, atnācis es tam pa vēlu.

Četri klauni izgāztuvē,
Četri kungi, visi kaujas.
Skrienu tālāk, prom no tiem,
Kas viens otru iznīdē.

http://i.somethingawful.com/inserts/articlepics/photoshop/circus/ManiacClown_clowns.jpg

Atklaati sakot, man vienkaarshi vairs nav ko teikt.
Es negribu te likt ko personiigu, jo paraak daudzi jau zin, kas ir Pierro, bet negribu te arii likt tukshas pljaapas. Jaunu zhurnaalu veidot arii neveelos...



Ir ziema. Ir tas, ko esmu tik sen gaidiijis. Es gulju labi.

Atkal dzimst iekshaa naids. Burtiski juutu ka kautkas aug. No vienas puses, nezinu kaa to aptureet... A no otras.. Nau iemesla to aptureet.

Nekas negriezhas uz labo pusi... Man pasham jaapagriezh? Sure, I`m on it.

Fantastiska sajuuta. Tureeju rokaas sirdi. Ne paarnestaa noziimee, vai kaa izpushkjoti.. Sarkanu, asinjainu un... pukstoshu sirdi.

Pieskreeju klaat un kaadu laiku gaaju klusu blakus, lai sirds nomierinas. Tad klusi pateicu "Es tachu teicu, ka atnaakshu". "Ak, beidzot.. Savaadaak jau man likaas ka nebuus..." Taalaak es nedzirdeeju.

***3 sekundes manu acu priekshaa.***

Izpostiita zeme. Izniicinaatas maajas. Pie vienas maajas namdurviim gulj beigta, bet veeljoprojaam neizsakaami skaista sieviete. Tai uz kruutiim ir uzkritis balsts, un vinja zem taa arii mirusi. Pie vinjas steidziigi pie... piekaato virietis uz krukjiem, kam norauta viena kaaja un neviizhiigi aptiita ar lupatu. Vinjsh sapnjaini veras mirushajaa sievietee un saka "I told you I`ll come...."....

***Realitaates turpinaajums. Sarunaa robs.***

"...Labi ka atnaaci, tieshaam. Sveciiti panjeemi? Varam iet?"
"M? ko? aa... Jaa... Jaa, varam iet. Kaa tev shodien gaaja?"

"Tuk tuk... Tuk tuk...".. Tā nemitīgi pukstēja viņa sirds, kas lika visiem atskatīties. Tā bija skaļāka par garām braucošām mašīnām un bērnu klaigām. Sirds puksti plēsa sienas un drebināja logu rūtis. Nabaga cilvēks bija jau pieradis pie citu cilvēku uzmanības, tapēc nelikās to manām. Apkārtējo māņticība tikai padarīja viņa dzīvi vēl smagāku. Cilvēki, kam nebija ko darīt, iesauca viņu par Pulksteni. Tā viņš arī apradis ar visu dzīvoja, līdz vienā dienā ieraudzīja brīnumskaistu meiteni. Ar gariem matiem un siltu smaidu. Tā paskatījās uz viņu, pasmaidīja, un tūlīt pat novērsās. Ar to arī pietika, lai viņa sirds sāktu dauzīties skaļāk un straujāk. To manījis, viņš aizbēga.
Jaunajai meitenei tika stāstīts, cik ļauns ir šis zēns, bet viņa visu laiku turējās apkārtējo viedoklim pretī. Pastāvēja par to, ka viņš vienkārši ir savādāks. Bet nabaga zēns gāja reiz gar viņas māju. Sapriecājās pār lieku, un juta, ka sirds tūlīt sagāzīs sienas, un viņš to sāka bremzēt. Lai nu kur, bet šīs meitenes acīs viņš nebūs "dīvainītis". Kā viņš vai nu viņu ieraudzīja, vai gāja garām mājai, tā savu sirdi, kaut ar mokām, bet apstādināja. Apkārtējie to protams ievēroja, un paklīda jaunas baumas. "Paskaties tik, tās meitenes klātbūtnē viņa sirds stājas, cik bāls tas kļūst, kā skatiens mainas. Laikam tomēr to velna dvēseli pilnīga nevainība var piebeigt." Arī jaunā meitene ievēroja, ka viņš vienmēr paliek bāls viņu ieraugot, un sirds itin nemaz nepukst. Viņa sāka no viņa izvairīties, bet viņš domāja, ka sirds vēljoprojām ir par skaļu. Tā ar katru reizi viņš ar vien vairāk centās, un viņa arvien vairāk bēga.
Vienā ziemas vakarā viņu atrada garāmgājējs aukstā un dziļā sniega kupenā nosalušu. Sirds bija pilnīgi apstājusies. Tieši pretī meitenes logiem.