Neatkarīgi no nekā, viss ir ciklisks. Neskatoties uz to, cik ļoti es cenšos atkal nenokļūt kādā nepareizā virpulī un negaisa vidū, tas vienkārši mani ierauj. Atklāti sakot, mani jau sāk mākt aizdomas par pasaules un notikumu uzbūvi kā tādu. Viss sakrīt tā, lai man būtu problēmas, pat ja neesmu klāt bijis. Un sakrīt vienkārši fatastiski. Nedaudz pat apskaužu spēju šādi visu iegrozīt.

Nakts vidū sakrāmēju savu somu un dodos. Nav svarīgs fakts, kur es dodos. Svarīgi ir tas, ka dodos prom. Atkal iekšā ir mūžīgā nepatika atvērt acis un skatīties apkārt. Un var nemaz nevainot kaut kādu ziemas depresiju, jo Jūs labāk par visiem citiem zinat, cik ļoti es gaidīju aukstumu.

Es netaisos attaisnoties un skaidrot, cik ļoti situācija nav pareiza. Cilvēkiem patīk izrādīt nepatiku pret mani un tam nav īpaši daudz saistības ar ko citu. Daudz vieglāk ir apgriezties un aiziet neskaidrojot, kā skaidrojot palikt.

1. daļa.

Es vēlētos vērst cilvēku uzmanību uz evolūciju. Bet ne visas cilvēci, kā anatomiska vai sociāla kopuma. Es vēlētos vērst uzmanību uz cilvēka smadzeņu evolūciju dzīves laikā. Mēs varam vilkt paralēles starp cilvēka smadzeni un civilizāciju kā tādu. Nešaubos, ka daudzi esat jau to darījuši, bet tomēr - ja nu kādam nav bijis laika:

Bērna pasaules nesaprašana un baidīšanās no spilgtām lietām - alu cilvēku mīti par zibeņiem un varavīksnēm.
Jaunības gadi ir vispiemērotākie informācijas uzņemšanai - Sengrieķijas filozofi, viss varenais "domāšanas" laiks.
Pusaudžu naids, ksenofobija, brutalitāte - viduslaiki ar visu savu inkvizīciju.
Pieauguša cilvēka centieni nostabilizēties ekonomiski - EU, OPEC etc.

Tālāk neturpināšu. Protams, variet mani labot un norādīt uz kļūdām, par ko būšu pateicīgs, jo tikai tā var tikt uz priekšu.

Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri vēl jo projām baidās no zibens un pērkona, kaut arī tiem nekas nedraud. Kaut vai mēs dzīvojam tādā vidē, kur nav indīgu zirnekļu, daudzi no tiem joprojām bīstas. Kaut viņu vecāki un vecvecāki nāk no šīs pašas zemes. Es īsti nezinu, kāda trauma ir cilvēcei radusies no viduslaikiem, bet tā noteikti ir milzīga. Vienkārši ir grūti noteikt pašam savu diagnozi. Mēs ļoti atšķiramies no austrumu, tuvo austrumu, dienvidu u.c. kultūrām. Ir rasisms, nacionālisms un vēl daudzi neskaitāmi naida veidi pret citām kultūrām, jo mēs tos nesaprotam. Esmu pārliecināts, ka Japānas salu iedzīvotājam ir pavisam citāda smadzeņu bērnība, kā mums. Tagad ir notikusi liela veida globalizācija un cilvēku pārceļošana un jaukšanās savā starpā un tas vairs nav tik jūtams. Neskatoties uz to notiek kari starp civilizācijām, kā demokrātijas vai komunisma uzspiešana. Tāpat arī starp cilvēkiem, pat ja viņi ir tikai divi vien. Nav svarīgi, kura ir pareizā doma - svarīgi, kurš ir stiprākais, kurš tiek pasludināts par slimo. Ar to es vēlētos turpināt...

2. daļa.

Es uzskatu, ka man ir tiesības runāt par to skaļi, ko es tūlīt teikšu. Es uzskatu, ka esmu cilvēks, kurš drīkst par to runāt un kurš zina, ko saka. Un, ja es arī kļūdos, es par to neesmu sodāms nekādā mērā, ja mēs ņemam vērā faktu, kamdēļ es to saku.

Cilvēka smadzenes evolucionējas. Ja bērnībā esi pieskāries ugunij, tu to vairs nedari. To sauc par veiksmīgu audzināšanu. Ja esi slīcis, tad baidies no ūdens. To sauc par traumu. Ja, pirmo reizi, kad aizbrauci uz lielāku pilsētu, tevi gandrīz nosita un tev nepatīk pilsētas - tā ir muļķīga sakritība, kas nav uz neko stabilu balstīta. Bet smadzene nav tik vienkārša, lai vienmēr savilktu cēloni kopā ar sekām. Un dažreiz var izveidoties pavisam citādi tas viss. Pavisam ne tā, kā tas notiek klasiskajos gadījumos ar slīkšanu. Lūk, tad to sauc par slimību. Pēc manām domām, baidīties no augstuma vai slīkšanas ir tik pat normāli, kā baidīties no klauniem un sievietēm. Es nevaru teikt, cik tas ir racionāli un pamatoti, bet normāli. Par nelaimi (vai laimi) mēs visi nevaram baidīties un mīlēt vienas un tās pašas lietas. Bet ir vairākums, kurš izlemj, kas ir pareizi un kas nē. Ja tu svaidi uz auduma gabala krāsas, tu esi mākslinieks. Ja sāksi svaidīt ievārījumu un siekalas - tad tu esi ekstravagants mākslinieks. Ja metīsi jau beigta suņa iekšas, tad būsi slims.

Šī ir tā robeža, kuru cilvēki ir novilkuši, nosakot, kurš ir pieņemams un kurš nē. Un cilvēkiem, kuri nav izgājuši to ierasto, to klasisko smadzeņu evolucionēšanas ceļu, ko Jūs, tas ir nesaprotami. Bet, jā, Jūs esat daudz vairāk, kā jokainie. Tāpēc ir jāmanierē uz kraujas malas. Nav iespējams būt tādam, kā apkārtējie, bet būt tāds, kā esi, nedrīkst. Dažreiz ir jāparaud vietā, par kuru nāk smiekli un jāpaklusē citreiz. Un tikai tāpēc, ka ir dzīves laikā notikušas lietas, kuras smadzenes ir pārveidojušas nedaudz interesantākas. Un šoreiz es nerunāju par maniakāliem slepkavām vai izvarotājiem. Vienkārši par cilvēkiem, kuri ir jokaināki un kuriem ir jāpiedomā pat par saviem sejas vaibstiem, lai tie sanāktu citiem pieņemami.

Interesanti ir dzīvot pasaulē, kurā vairumam ir dotas tiesības spriest par mazākumu, noteikt tā diagnozi un kā tam būtu jādomā. Izstumjot citādākus mēs mēģinam paši sev un apkārtējiem izlikties normālāki.