:
vairākkārt jau paspēju nožēlot savu lēmumu palikt Barselonas nomalē, lai, janugadījumākas, esmu blakus savējiem. protams, man ir lielisks skats pa logu uz kalniem un jūru, man ir pat privilēģija doties pastaigā ar suņiem pa tukšajām ielām un gar jūras malu, tomēr dzīvot ar vecākiem un pie viņiem ciemoties ir 2 dažādas lietas, un atšķirību jūt jau pirmajās dienās. Lai arī man ir piešķirta pašai sava istaba, rodas iespaids, ka esmu ceļojusi laikā, nevis telpā - māte izmisīgi mani aprūpē un ik pēc 15min ierosina visādus viņasprāt būtiskos uzlabojumus, kamēr tēvs nepārtraukti izrāda izbrīnu, pareizāk izsakoties, piesienas pie maniem paradumiem, kaut arī tos mēģinu nelaist ārā no istabas. Pa logu ir redzams arī pārtikas veikals, pie kura jau otro dienu veidojas savāda cilvēku rinda - tie nekustīgi stāv ar 2m distanci viens no otra, un, kas ir netipiski spāņiem, nesarunājās. Mazliet atgādina skatu no datorspēles.
:
bet vispār, nav ko sūdzēties. daudz lasu, daudz klausos mūziku. man būtu paticis vairāk būt ar jums Rīgā gan jau. man sķiet, ka pilsētu un savējos var just, arī neizejot no mājām.