vēl vakar uzpeldēja divi kaučsērferi, kuri ar ričukiem atminušies no Frankfurtes. viņi man zvanīja vairākas reizes pa dienu un jautāja, vai esmu Jānis. Uz vakara pusi viņiem daleca, ka es nekādi nevarētu būt Jānis, bet ka pie manis tomēr palikt var. Biju pārsteigta uzzinot, ka džeki minušies šo gaisa gabalu, lai palūrētu vietējos futbolmačus. Šodien esot spēle Latvenergo stadionā, bet dievs vien zin kur tāds atrodas, pat LV futbola federācijas lapa adresi neuzrāda. Vispār džeki baigie oldskūleri, gan pēc izskata, gan mūzikas gaumes, liekas ka no iepriekšējā gadsimta izkāpuši. Lai gan es priecājos, ka šie paspēja pirmie, jo bija pieteikušies uz palikšanu arī divi modernie geji no Polijas, tie man noteikti nepatiktu nemaz.
ja agrāk es nevarēju nu nekādi iztikt bez trešās acs, tad tagad labprāt ceļoju bez fotoaparāta. bet laikmets ir straujš, uz atmiņu paļauties vairs nevar un mirkļi kādam noteikti jāatķeksē. Vakar beidzot noskatījos, kā mums gājis Maskavā. Bilžu daudz, visi noguruši izplūduši uz lielpilsētas ļaužu un metro staciju foniem. произвольное сокращение мимических мышц ir novērojama teju katrā bildē, laikam tik šķobīgi arī mums gāja. bet prieks tāpat.
Norvēģijas ceļojumā ar no subdraugiem aizņemto ziepenīti tika piefiksētas tikai standarta cheese kopbildes dīvānos un stacijās, lai mēs varētu atcerēties viens otru, nevis piedzīvoto karstumu, ezerus, ceļus, fjordus, ķīvītes un nēģerballes. bet bija tik viegli un labi un alkohols bija tik dārgs, ka atmiņai nav izredžu izberzēt caurumu arī šajā vietā.
Par dižfestivālu gan nedaudz žēl, jo es labprāt klusiņām kaktiņā nosarkusi noskatītos savus piedzīvojumus. Manā īpašumā ir tikai tik pieklājīgi skati, kuros pat Tiger Lillies dzer ūdeni. Tas, kas notika tad, kad tika dzerts kas stiprāks, ir ezīšmiglā tīts.
Šovakar manus suņus staidzināja daria, kamēr es nesu divas siltas nogribētas grāmatiņas un pavadīju viņu līdz futbola mašīnai. Pēc atvadu skūpstiem attapos netālu no Jura mājām, un, tā kā plkst. vēl nebija 9, iedomājos uzzvanīt viņa mammai un apjautāties, kā tad īsti sviežas. Mamma bija patīkami pārsteigta un sūdzējās, ka sen sirgst no vientulības. Ar suņiem īsti ciemos ievaļīt negribējās, tāpēc aicināju viņu ārā, kam sekoja pārsteigums man, jo izrādījās, ka pēc brauciena uz Meksiku, kas notika vēl pagajušā gada nogalē, viņa ir atstiepusi mums ar Imu veselu somu ar dāvanām. Nerviens nevienam iepriekš par šo faktu īsti nebija ieminējies, varbūt būtu bijis loģiski par ko tādu iedomāties pašiem, bet kur nu.. Tā nu es ar krienu nokavēšanos tiku pie dikti silta džemperīša (ah kā man viņa pietrūka ziemā..), pie matē krūzes ar zirdziņu un uzrakstu ARGENTINA, un pie saldumu kaudzes, no kuriem katrs bija rūpīgi sapakots un ietīts burbuļpapīros. Dažiem saldumiem diemžēl ir beidzies derīguma termiņš jau aprīlī, bet tas man neliedz tos nogaršot. Piemēram, žāvētie kaktusi tagad nedaudz garšo pēc zivīm, bet guavas rulete pēc pārcukurotām cidonijām. Smaržo gan tas viss pēc laimes pilnīgās un sirdsprieka, ar kādu arī apskāvu Jura mammu, atvadoties. Vientulības nav, tā ir izdomāta.
p.s. Ima šodien arī laimīgs, paldies dienasgrāmatas kungam ;)