puukas kuukas

piene_ne @ 17:16: kautkātā
Lena Sme
Foto – Valdis Jansons
Tiger Lillies atmaskošanas izrāde
24.marts, Sapņu Fabrika

Šīs grupas uzstāšanos Rīgā daži gaidīja ar lielu nepacietību, daži - ar tikpat lielu ziņkārību un ieinteresētību. Es drīzāk piederu pie otriem, jo manas zināšanas par Tiger Lillies pirms devos uz Sapņu Fabriku nebija diez ko plašas. Un tāda noteikti nebiju vienīgā, - pat Uldis Rudaks, kas DJ lomā veiksmīgi radīja koncerta sākumam nepieciešamu atmosfēru, atzinās, ka viņam neesot neviena Tiger Lillies diska.

Neskatoties ne uz ko, kā jau iepriekš bija nojaušams, koncertu varēja atzinīgi novērtēt un izbaudīt pat cilvēki, kuriem šī vai jebkura cita veida mūzika ir vienaldzīga. Skatuves šovs šajā gadījumā nebūtu īstais vārds, jo notiekošais uz skatuves nebija vienkārši mūzikas papildinājums – tā drīzāk bija pilnvērtīga muzikālā izrāde.
Interesanti skatuves tēli un tērpi, kas radīja asociācijas ar Čārliju Čaplinu, Dikensu un Anglijas karalieni Viktoriju, amizanti mūzikas instrumenti, falsets, akordeons un zāģis... Skumjas vijās ar jautrībām, asaras ar dejām, viss bagāti melnā humora piparots. Tie, kas saprata dziesmu tekstus, nespēja vien pārstāt brīnīties par to, cik viegli un krāsaini, raibo ermoņiku skaņu karuselī var pastāstīt par padauzām, invalīdiem, seksu ar dzīvniekiem, nāvi, klauniem, transvestītiem.. Par visu, kas notiek apkārt, aiz sabiedrības morāles normu apvāršņa, starp dievu un velnu, mūsu pašu dzīvē, aiz mūsu pašu maskām... Paši negribot, aizrāvās pat skatuves apsargi, ik pa brīdim nespēdami atturēties no kārdinājuma drusku kustināt līdzi dziesmu ritmiem kājas. To nevarēja nepamanīt, kaut gan tas tik harmoniski iekļāvās visā notiekošajā, ka tik pat labi to varēja uztvert kā apzinātu notikuma daļu.
Par izrādes formu liecināja arī koncertam neraksturīga 20 minūšu pauze pa vidu, kurai sekoja, šķiet, grupas žēlīgāko, sērīgāko un skumjāko dziesmu programma. Zāģi spēlējošais Adrians no instrumenta izdvestām skaņām pats viebās, nepiespiesti izplūsot savdabīgo, neciešamo skumju jūrā. Ja izrādes pirmajā daļā ar spēļu āmuriņiem, kurus bundzinieks, šķiet, uzzīmēja, uzbūra, izgrieza no kādas multenes, tika ritmiski atspārdīts un zemē nogāzts bungu komplekts, radot vispārējo līksmību, tad otrā daļa bija tikai melanholisku melodiju un skumju monologu piepildīta. Brīžiem šķita, ka grupas solists Martins Žaks sarunājas ar iedomāto spoguli sev priekšā, it kā pārrunājot un apspriežoties pats ar sevi, lai gan šādā veidā neveidojās plaisa starp viņu un skatītājiem. Pirmajās rindās stāvošie, šķiet, tieši to arī gaidīja, un izskatījās, ka viņi ir pilnībā pakļāvušies šai Tiger Lillies rotaļīgai hipnozei. Šīs priekšnesuma pārņemtās sejas grupas bundzinieks Adrians ir paņēmis sev līdzi – viņš mēdz fotografēt publiku katrā koncertā.
No Rīgas Tiger Lillies devās uz Meksiku, lai sniegtu tur savu nākamo koncertu. Tā jau gandrīz 20 gadus grupa braukā no vienas pasaules malas uz citu, gadā sniedzot ap 100 koncertiem, piedaloties kino, cirka un teātra izrādēs, šokējot, smīdinot, skumdinot un raujot nost maskas pašai Dzīvei.