Varbūt kaut kad man atkal tā pa īstam sagribēsies dzīvot.

Don't make your waking life and responsibilities so important that you neglect the very real benefits of sleep, rest, and dreaming. The night is your time of restoration. It is essential. God made both day and night for a reason.

Ē, nu šitie citāti man šķiet kā naglai uz galvas. Jau kuro reizi pēc kārtas.
"Mazais sīkpaks" ceļo pāri okeānam un mani iebāž avīzē, īss šodienas jaunumu rezumē.

Es gribu laist muļķi un nedarīt visādas mācību (formālās) lietas. Gribu visu laiku dzīvoties ar projektiem, konkursiem, pasākumu organizēšanu un organizācijām vien, tas man enerģiju neatņem, bet komplektā ar skolu gan jūt.
Gribas būt labai. Kaut ko labu izdarīt.

Urrā! Kāds prieciņš šajai dienai. Mani auskari ceļos uz Ņujorku.
Neņemsim vērā, ka šodien vēl daudz kas jādara. Nu labi, gan jau kaut kā.

Zaļš.

http://makesmethink.com/top

Labākā lasāmviela, kas vien var būt.
Asarainais skuķis.

Ir tik ne-forši redzēt izmisumu cilvēkam, kurš visvairāk iedvesmo.
Mīļš lācītis, jāiet samīļot.

Man izdevās pierunāt kaķi neskriet man pretējā virzienā, bet nokāpt pa trepēm un izdabūt mīluli ārā. Mēs mākam visu ko sarunāt. Mīļzvērs smieklīgi šķauda. Suņi un Aņa tāpat.
Grauzdiņsalāti. Mmm.

"You've been driving yourself too hard lately". Aizvēra muti. Bet ko citu? Tas palīdz aizmirsties, liek domāt, ka Tu arī esi vismaz daļa no milzīgās zobratiņu sistēmas... Tikai nenodilt.

Man tomēr ļoti patīk tie vētru brīži. Auro vējš un tu, cilvēks, tā visa priekšā sajūties kaut kā... ne pasaules centrs. Tas daudziem būtu ļoti veselīgi.
Man gribas uz teātri.
Atgūt balsi.
Būt savās īstajās mājās.
Beigt pašai sevi indēt.

Gribētos izspļaut sevi uz grīdas, kaut kā pavisam neriktīgi šovakar reaģēju uz vingrošanu. Klanos pie datora, stulbais bizness.

Redz kā tu ar mani 
Redz kā es ar tevi 
Divas dienas vēlāk 
Kaimiņiem būs noriebies,
Ka tu ar mani spēlējies.

Redz kā neizdodas 
Tev būs jāpadodas
Prieks jel, kur tu rodies 
Es aizbēgšu uz dienvidiem
Pa baltiem gubu mākoņiem.

/Tumsa/

Galvā viens liels mākonis. Kā ir noģībt?

Siltuma un arī enerģijas lādiņš. Brīnišķīgi, ka ir tādi labi zvēri.
Manas nebeidzamās simpātijas pret šokolādi uzvarēja nepatiku pret kafiju un pagrauzu kafijas šokolādi. Ar kafijas garšu, nu.
Tagad organisms īsti nezin, ko domāt. Slikti nav, bet pavisam šokolādīgi labi arī ne. :D

Atrodi man mājas.

Trīs dienas smieklu nonstopā. Ja arī apmācībās zināju tikpat daudz kā treneri, tad jautrība gan bija tāda, kā nevienās citās. Tikai tagad es bēgšu no lāpstām.
Es joprojām raujos tālāk.

Ai, kā gribas mierīgi pasēdēt, sakopot domas un rakstīt, rakstīt, rakstīt, saliekot visu pa plauktiņiem, nospodrinot vajadzīgās atmiņas un noskaņas, izmetot nevajadzīgās un galu galā- arī vienkārši atpūtinot galvu. Bet nav laika, skrienu, skrienu, skrienu...

Laikam jau var arī priecāties. Kurts taču teica- it's better to burn out than to fade away.
cilvēks nevar būt mierā ar pasauli, ja nav mierā pats ar sevi.

Sajūta "ka tik iekšas tūlīt neatrodas uz grīdas" var būt mazliet nepatīkama. Tik daudz riebīguma, melnuma, preteklības un pelēkuma iekšā, aiz ādas, ausīs, matos, galvā... Pē.

Kur lai ņem spēku, kad visas iekšējās rezerves izsmeltas un visi iespējamie resursu aizdevumi iztērēti?

Man aizvien vairāk šķiet, ka nebūšu parastā scenārija izpildītājs, ka drīzāk būšu mūžīgi kaut kur lidojošs zvērs, klaiņojošs mākslnieks ar krāsām nosmērētu degunu un pasaules klaidonis, tikai tāpēc, ka nemācēšu dzīvot īsti pareizi. Un tomēr, pārāk lielas ambīcijas. Kas no tā sanāks, nav ne jausmas. Nākotne ir kā filma, kuru pašam interesanti skatīties.

Tas ir egoisms, paškritika vai vispār nekas, ja vispārīgi teiktas lietas attiecinu uz sevi un cepu aizvien jaunus un jaunus iespējamos scenārijus?
Un, kas gan ir "vēl mazāk nekā nekas"?

Vsmaz top kaut kas jauns. Uuuun keramika mani ir pavisam aizrāvusi.
Strādīgs slinķis.

Stresa dēļ sāk uzdot nervi un sirds arī lēkā pēc savas patikas.
Es aizbēgšu, ja citādi nevarēs. Jo citādi man viss ir labi, vismaz apmierinoši.

Es gribu puķpodiņā izaudzēt ozolu, kastani vai kļavu. Vai lociņus uz palodzes.
Ja es tik daudz esmu paspējusi, tad es varu visu. Ne jau savā spēkā vien, bet varu!
Ha, un nav muļķīgākas un gudrākas domas kā mainīt ZPD tēmu.

Interesanta lietiņa. Paskaties, kādas lidmašīnas šobrīd lidinās pār Eiropu un vēl šur tur. Uzklikšķini un redzi izlidošanas vietu, galapunktu, ātrumu un lidmašīnas augstumu. Var paspēlēties kādu brīdi tā.
http://www.flightradar24.com/

Tas, ka būrītis ir no zelta, neko nemaina. Tas joprojām ir cietums, tikai greznāks.

"Pazīmes vienotai pasaules saimniecības sistēmai un atsevišķu saimniecības nozaru izvietojuma tendences" nav tēma, ar kuru es šovakar gribētu pavadīt vakaru. Kur paliek laiks? Līdz pēdējai minūtei piebāzts, turklāt vēl ir cilvēki, kas "uzmet" un izjauc visus plānus...
Saņemamies. Nakts ir gara, radošā darbība diemžēl pagaidīs. Liberalizācija, integrācija, globalizācija, kooperācija, transnacionalizācija. Nevaru izlemt, vai tas ir tikpat apnicīgi kā trigonometrija. Vai vēl vairāk.
Būs jau labi, būs jau silti.

Gribas izdarīt kaut ko labu.

Jāāā, uzmini nu, kur es drīzumā tikšu? Pie virpas, urrā! Nezinu, kas pirmais katram ienāk prātā, bet man tas nav koks un aparāti, kas ar to draudzējas, bet gan māls. TS infekcija arī man tuvojas.
Būtu jāstrādā, bet es muļķojos, nedaru to, ko vajadzētu. Tēloju, ka neredzu, bet jāsāk būs.

Šodien gribējās krāmēt malku. Žēl, bija iespēja, bet nebija laika.
Muzikants.

Ir tā cosmos dziesma, kur ir rindiņa "ežiem no mežiem, kas smaržo pēc ābolu dežiem". Jokaina dziesma. Pēc tādas ežu mānijas...
Rekur eži.
http://www.etsy.com/treasury/4c82143a6d3d6d9186b5cf1d/hedgehog-in-the-fog?index=0

Es panākšu savu! gribas kliegt. Skaļi. Aurot un ārdīties kā satrakotam meža zvēram. Kas tā bija par runu par tīģeriem? Man jau ir par daudz...
Atstāt visu aiz muguras. To reach your destination, you must leave your location.
Es ieskrieties. Es pati gribētu sev pieņemamā laikā "ieskrieties" kādus pāris kilometrus, bet nav laika. Ne jau šī vieta silda manu sirdi.
Es neciešu rāmjus.