Šodien, mazgājot traukus, pie sevis murmināju, ka man nepatīk mazgāt patliņus un kannas. Khem. Turklāt es izgāžos lietās, kur vajadzētu būt pavisam gudrai un paspīdu tajās, kur esmu pilnīgs tukšpalags.
Ja dzīve ir teātris, tad teātra sports ir kas? Īss sprints vai vizīte trakonamā? :D Katrā ziņā filmu pieaugušajiem ar erotisku piesitienu nācās spēlēt pirmo reizi.

Es atkal atsāku rakstīt, vārdi aizvien vieglāk atrod savu vietu uz papīra un saplūst ar pildspalvas nomierinošo, melno tinti. Tā īsti es varu visu no galvas iztecināt tikai uz papīra, tāpēc šeit pat nekā jēdzīga nav. Tādas mazas drupačas, jo skaistums ir papīrā un tur man to gribas atstāt.
Ja neskaita vienu milzīgu darbu, es jūtos daudz padarījusi. Starp citu, šodien smaržoja pēc pavasara. Tās ir muļķības, ka skaidrām debesīm, kūstošam sniegam vai aukstumam nav smaržas. Ir gan. Turklāt pavasaris smaržo pēc skaņām, tās vēl pie manis ceļo.

Ak, tik tiešām, idejas... Daudz, daudz. Tagad tikai turēties un saturēties.

Nū, aiziet, tālāk iet!
/ēzelītis/

Pirmo reizi tik ļoti sirds trīc, cenšoties kaut ko padarīt perfekti, lai cits piepildītu savu sapni. Ja man izdosies, tad mani laikam mīlēs līdz debesīm un atpakaļ, bet man jau tagad ir tā labi. :)

Man ir puns puscentimetra diametrā. Es ieskrēju sienā.

Šīs bija brīnišķīgas divas dienas. Draugi, smiekli, tikšanās un beidzot kādas labas un interesantas apmācības.
Šo dienu atziņas:
- Operatoram vienmēr jābūt labā formā un ziemā jānodrošinās ar cimdiem. :D
- Popkorns nav garšīgs.
- SĀC AR SEVI.
- Atliek sākt skatīties Whose line is it anyway, un cilvēks nokļūst tā raidījuma varā.
- Black adder mani garlaiko tikpat ļoti, cik lielu sajūsmu izraisa Janai.
- Lai mainītu kaut ko sev apkārt, vajag mainīt arī sevi.
- Cilvēkiem ir apbrīnojami talanti, par ko mēs pat nenojaušam, tikai jādod izdevība, jābīda viņi uz priekšu.
- Fireproof ir superīga filma. Mani sola nogāzt no kājām ar Facing the giants.
- Mazi bērni ir piemīlīgi.
- Es atradīšu kā tikt savā pilsētā iekšā.
- Rimi cepumi ar šokolādes gabaliņiem tiešām ir ģeniāli.

Dzīve sastāv no daudzām mazām, mazām lietiņām.

Cilvēki ir mana lielā mīlestība, bet atsevišķi eksemplāri mēdz būt grūti paciešami. Dārgais cilvēk, kāpēc mani jākopē? Labi, man neizsakāms prieks, ka tā vairs nav "vārds vārdā" katra izteiciena un darbības pārzīmēšana, bet.. nu, nafig kādam būtu jānesas pa dzīvi, kožot pa gabaliņam manējās un tad nedaudz apgremotu atrijot sev? Atvainojos, bet tas rada dusmas. Vēl jo vairāk, zinot, cik ļoti šis cilvēks sevi gremdē, akli skrienot uz visām pusēm. Tādas šī vakara pārdomas.
Rīt uz mājām. Ne tur, kur ēka, bet tur, kur mājas. Vismaz nedaudz ilgāk.

Kā tauriņi sitoties rūtīs
Tā viņi mūžīgi rotē,
Pazīst vien to, kas dun krūtīs.
Stipri. Kreisajā pusē.

http://www.spoki.lv/foto-izlases/iz-studentu-dzives/177829
Ā, es iemīlējos šitajā. ^^

Tuvāko mēnešu laikā piparkūkas vairs necepšu, tas nu ir nolemts. Tā kā no mājām ārā nelienu, izklaidīgās sniegpārslas mani neuztrauc un uz darbu arī šodien nav jābrauc, burrrrvīgi! Kad beigšu siekaloties gar mākslu internetā, vajadzētu iedarbināt savus domāšanas mehānismus un uzbliezt kādu fantastisku domu karti, ideju vētru utt.
Man gribas slinkot un nodoties radošām muļķībām.

Gribas ierakt degunu tīģersegās.
Ziņas lasīt gan negribas aizvien vairāk. Tad jau labāk uz piparkūkām skatīties.

Varbūt man tomēr vajadzētu plānotāju, lai telefonam ir miers.
Daudz ideju galvā, tikai ķeras gan kājas gan rokas, ja neredzu jēgu. Nu ko, es piramīdu būvēšu sev istabā? "Idejas kā mājas, tik kas tās būvēs?"
Es gribu pie Anetes.

No visiem eksotiskajiem zvēriem mans ir pats labākais.
Starp citu, es esmu cepusi piparkūkas visur kur, tikai ne mājās, varbūt šodien tas jāmaina?

Šovakar mani apbur Instrumenti. Fantastiski harmoniski. Īstais mierīgais noskaņojums brīdī, kad īsti nevar neko citu meklēt.
Es gribu saritināties un pačučēt. Šoreiz ne tāpēc, lai aizbēgtu, bet gan tāpēc, ka silti.

Kā tas nākas, ka es esmu vienīgā persona, kam vajadzēja piedzimt kā puslīdz māksliniekam. Laikam visur atšķirties man ir asinīs. Vienīgajai.
Cilvēki ir burvīgi, tikai citi paši to neapzinās.

Daudz laimes dzimšanas dienā! Vislielākā dāvana jau ir saņemta. Tagad jācenšas negāzties nost no ceļa.

Vispār jau manā ikdienā ir arī priecīgi brīži. Tikai tie ir kā mazas zvaigznītes. Pa īstam to mieru jūt tikai naktī. Miegā neviens klusumu nepārgriež. Es eju gulēt. Gulēt un aizbēgt.
Mans kaķis izskatās pēc pūķīša, kad žāvājas.

3 dienas nebūšu mājās.
Pagaidām nekas brīnišķīgāks nav iedomājams, Ziemassvētki tam nestāv ne klāt. Mana pilsēta, beidzot es varēšu paelpot.

Da da, tatoj tatoj.
"Nejaukais es" šobrīd ir mana mīļākā multene. Mazie, dzeltenie. ^^

Mēs gribam mācīties zīmju valodu. Mēs gribam mācīties čigānu valodu. Secinājums- jāmācās zīmju valoda čigāniski. :D Ar pirmo brīvlaikā sākšu nodarboties, otrā vēl pagaidīs.
Draugus manges.

Es gribu izvilkt no datora fotogrāfijas un attīstīt spilgtākos mirkļus. Jāsāk vairāk draudzēties ar fotoaparātu, kad kopā ir vislabākie no labākajiem.
Man tā kā bail, ka vienu dienu nojuks dators un man no tā prieka un atmiņām nebūs neviena taustāma gabaliņa bilžu veidā.

Man ir medus. Lūk, tā ir bauda.
Gribu pati izlemt, ko manā dzīvē vajag, un ko ne. Tās ķēdes mani kaut kur drīz novedīs.

Beidzot biju pie daudz pieminētajiem čigānbērniem, par kuriem tik daudz esmu dabūjusi klausīties. Sīkākie arī bija tieši tādi- maziņi, lielām un gandrīz melnām acīm, mīlīgām sejiņām. Endrika mani pilnībā apbūra, tādās actiņās pazust var. Divarpus stundas spiedām piparkūkas, mazais darbarūķis.
Dabūju sev mazu pielūdzēju. Man jābrauc atkal, jātēlo un vienalga kas jādara, ka tikai esmu klāt. Dialogi.

- Jūs katru dienu būsiet pie mums?
- Katru dienu ne, bet kaut kad vēl atbrauksim ciemos.
- Tad jau mēs kārtīgi sadraudzēsimies.

Runāju ar kādu no savējiem.
- Jūs esat draugi?
- Jā, esam gan.
- (Smaids līdz ausīm) Nu re- tāpat kā Tu un es.

Varbūt mana doma par nelielu čigānu valodas apgūšanu varētu pamazām īstenoties.

Trīs gadi ir pagājuši, man ir bruņas, es esmu no viscietākā akmens, bet tu mani tagad atkal izjauksi pa daļām?
Es jūtos kā no sviesta.

Ko man ar savu dzīvi darīt, kad pagātne nāk atpakaļ?

Aukstums man nepatīk, bet sēdēt ar šalli ap kaklu, biezā jakā un siltās, pūkainās suņučībās, no kurām mans kaķis sākumā baidījās, ir forši.
Priecīgs garastāvoklis, mēs to paveicām! Līdz pusei, bet tā jau ir galvenā daļa.

Man laikam vajag vēl vienu blogu, kur gāzt ārā savas lielās dusmas un reizēm skaļi kluso sāpi.
Atsevišķu izgāztuvi.

Vakars.
Ielīst mīkstā, baltā sniegā...

Vakarmirkļi.
http://www.youtube.com/watch?v=Kfjj8BOebMM
http://www.youtube.com/watch?v=0D2o8F2MOuI

Ja smadzenes strādā ļoti pastiprinātā režīmā, tad sāk šķist, ka tas ir normāli un tādu informācijas gūzmu atcerēties var visu laiku.
Divas saspringtas nedēļas. Tad smaidīgs miers.
Es sāku brīžiem justies tā gaišāk. Priecīgāk. Mazi, balti prieka gabaliņi. Kā sniegs.

Es gribu gulēt.
Šķiet, ka man ir totāls miega trūkums. Gulēt diennakti no vietas nevar, vispār normālu laiku izgulēties nevar. Man ir divas dzīvas puses- vienā es gribu uzkavēties, bet otra man riebjas. Mājas un tā otra. Tikai ne tādā secībā.
Reizēm tomēr sajūtos pavisam greizi, vienmēr esot baltajam zvirbulim. Lai gan vajadzētu justies labāk.

Šodien laikam ir mana diena, par visiem darbiem es domāšu rīt vai vēlāk. Joprojām sejā smaids un mūzika ausīs. Baloži ģitāristi, viens it īpaši progresējošs.

Visu laiku man bija tā doma, ka tā nopietni visu ko gribētu spēlēt, bet basu gan ne pārāk. Nu re, pielaist tikai. Ja godīgi, basu spēlēju pirmo reizi, bet sajūta ir super. Basīga, nevis besīga.

Ai. Saglabāt šo sajūtu. Ir labi.