Gara diena. Un skumīga mazliet. Visur viens temats.
Oponējot kādam kritizējošam dienasgrāmatas ierakstam- nē, es to neuzskatu par necieņu. (Dabiski, ka cilvēki vēlāk neskums tik ļoti, kā tagad. Tad mēs katru sekundi varētu atzīmēt kāda nāvi. Laiks dziedē.) Protams, viens no tūkstošiem ir bijis draugs vai vismaz paziņa, bet viņu zināja gandrīz visi. Kā dzejnieku, komponistu, mūziķi, aktieri... Lai arī kā kādam nepatiktu kāda no šīm lomām. Nevarot, redz, būt skumji, ja nepazīsti. Man vienalga, ka tu, "cilvēks no blakusmājas" to tā neizjūti Var gan. Manuprāt, šodiena bija daudz klusāka, skumīgāka, daudz pārdomu par dzīvi, apjukums visu acīs. Es taču redzu gan to, ka cilvēki blakus sēž blenžot sienā, kaut vai parasti muti aizbāzt nevar, gan iemeslu, kāpēc tas tā ir. un Man, piemēram, ir skumīgi. Tāpēc, ka dzejnieks vienmēr dvēselei tuvāks. Mūzika. Tāpēc, ka (atkal!!)tik ātri, tāpēc, ka tieši tā. Tāpēc, ka mums bija jādomā, kur viņš ir.
Mani pat nekaitina daudzie video un dienasgrāmatu ieraksti, bet ķēdes vēstuļu "kā piemiņas vēstules" sūtīšana, pāris teikumos un translitā man nešķiet labākais veids, kā attieksmi parādīt. Khem.
"Viņš apzināti sevi sadedzināja." Bet citādi nevar. Ir cilvēki, kuru sūtība ir degšanā, citādi viņi nejūtas dzīvi, nevar apstāties, palaist garām iespēju, ideju- pasaule ir pie kājām, pat, ja jākrīt tikpat bieži, cik jāceļas. Citādi nevar, es zinu. Un mani tādas paralēles biedē.

Šodiena atkal piederēs papīram. Tas nav domu smagums, kas neļauj norimt, bet tā pati kvēlošana.
Cik vēl gadu atlikuši?