Vecāki, kas tiek galā ar vairākiem bērniem, noteikti ir kādam pārdevuši dvēseli. Jo man jau širmis veras ar bērnu un studijām.

Varētu kāds atnākt un izdarīt visu darāmo. Atnākt un teikt - traukus nomazgāju, dzīvokli sakārtoju, šujmašīnu saremontēju, lūk pusdienas, saldējums un bakalaura darbs mapītē, aizej uz masāžu.

Bibliotekārē atpazinu meiteni no foruma, kurā tika aktīvi "ietusēts" pirms 10 gadiem. Tagad sapratu, ka tā arī ir dāma, kas raksta lieliskāko bibliotēkas kuriozu blogu pasaulē. Lai slavētas grāmatas.

Man kā kristietei daudzas sabiedrībā nepopulāras idejas ir tuvas, bet, ja es par kristiešiem viedokli veidotu pēc tām aktīvajām biedrībām, kas iestājas par vai pret tikumības grozījumiem, Stambulas konvenciju utt., es teiktu, ka kristieši ir stulbi, totāli neprot argumentēt un visai pamatīgi apkauno visus pāŗējos. Jo nu cik var nedomāt ar galvu un malt kaut kādas tukšas frāzes? Nevilkt gultā katru kaimiņu, protams, ir jauki un vēlami, bet šitas "rīt visi būs geji", "Norvēģijā pedofīlija ir atļauta, tūlīt mums tā būs" ir vāks. Man nav problēmu atzīt, ka kāds gejs ir gudrs un lielisks cilvēks, bet viens radagabals, šķiet, vispār ir gatavs apzvērēt, ka tādiem pat dienišķās pusdienas ir ļaunas un katrs vārds indē apkārtējos.
Un tad ir bars, kas šēro dievieti un asinis banānos. Tad man gribas atbalstīt dažas idejas par saprātīgākas rases veidošanu izlases veidā.

Sāku domāt, ka bailes no cilvēkiem un piespiedu komunikācijas izteikti parādījās pēc tā viena necilvēcīgā studiju gada. Tūlīt jau cits grāds būs rokā, bet kaut kas ir aprakts.

Spīlbergs, Linčs un visi pārējie atkal var iet atpūsties. Esmu droša, ka mana zemapziņa pirms sapņošanas iet kaut ko uzpīpēt.
Šonakt sapņoju, ka esmu pie vecāku piemājas dīķa un kaut kas saka, ka šonakt visām pūcēm ir obligāti jāguļ, citādi būs slikti. Mēs tur sēdējām vesels bars (acīmredzot, identificējoties kā pūces), tēlojām, ka guļam, jo kaut kas pārbaudīja visu laiku. Tad viena vidusskolas klasesbiedrene/pūce izdomāja vadīt pretošanās kustību, pārlidojot pāri ezeram, pielīpot kāpņutelpas durvīm un iemūkot dzīvoklī zem segas - tas strādājot un uzraugi esot apčakarēti līdz nākamajai reizei. Atceros riebum par to, ka bija jārāpjas gultā ar apaviem, un domāju "jums, vardēm, jau labi, varat nopeldēties un nomazgāties".

what is this
Bet man vajadzētu atrast kādas pāris labu režisoru filmas, kur attēlots neprāts/madness. Akadēmiskām izklaidēm.

No sēdēšanas cepurē telpās esam nonākuši ļoti siltā dzīvoklī. Dažu dienu laikā. Diemžēl visādas pasūtītās lietas aiziet gar degunu, jo tracking number gandrīz nekam nav, bet paziņojumu lapiņas es, loģiski, tur nedzīvojot, nesaņemu. Bet paciņas, kurām būtu jāpienāk, jau mēnesi nesaņēmām tāpat, uzreiz pieauga kājas. Ne tik daudz žēl pakāstas naudas, bet visu to lietiņu, ar kuru pienākšanu rēķinājos, bet tagad nesaņemšu - laika sūtīt pa pastu arī vairs tik daudz nav. Stulbie, zaglīgie kaimiņi. Sākumā mūsu vietā tikai izsaiņoja un nolika pie durvīm, tagad jau ņēma tāpat.

Gribas dzīvot zem segas. Un neiet ārā ne tikai no mājas, bet arī no segas izlīst tikai tik, lai apēstu kaut ko mierinošu. Sarunātie plāni brūk, darba pāri galvai un daļai no tiem nav īsti nekādas jēgas- kārtējais akadēmiskais ķeksis.

Ir tā kaitinošo radu grupa ar gadiem tā pavairāk, stāstiem par slimošanu un visām ciema tenkām. Un tad ir cilvēki gandrīz tieši tavā vecumā, kuri ik pēc pāris dienām soc. tīklos liek iekšā selfijus pie istabas sienas vai skapja. Pensīšus spēju paciest ilgāk, zin kā, vecums.

Pasākuma rīkotāji nopublicējuši bildes ar laimīgo uzvarētājkomandu un tikpat laimīgi mani satagojuši.
Sāku saņemt "vai varu apsveikt" jautājumus. Laikam glītas "pregnancy announcement" bildes vairs nebūs vajadzīgas.

Johaidī, kā var izbesīt cilvēku stulbums. Loģisko un kritisko domāšanu, argumentāciju un kaut kādu spēju orientēties pasaulē vajadzētu iedzīt ar mietu visiem jau skolas solā. Nu, kā var sadzīvot??

Tas ir asinīs visiem cilvēkiem, sievietēm vai latviešiem? Noriet, skaust, lamāt un citādi noniecināt visus tos, kas domā, izglītojas vai dara un mēģina ko jaunu? Lieki pieminēt, ka laiku šiem rējējiem aizņem nevis pašu sasniegumi, bet riešana. Skumji. Un tad pilns ar nīdējiem un tiem, kas uz savām FB sienām deklarē, ka te nekas nenotiek, viss ir tik slikti un labāk, lai Latviju savāc krievs. Bet darītāji tiek aprakti pirms ierauga saules gaismu.

Decembri, Tu man besī. Būšu priecīga, kad vairs nebūs jāfilmē, jāmontē un jāraksta darbi, kuriem šajā momentā jau vairs nav nekādas jēgas.
Organisms protestē.

Vienā slēgtajā internetgrupiņā vienas dienas laikā noticis pilnīgs haoss. Viena pazaudēja puncī esošo bēbi, otru vārda dienā ar 6mēnešu punčbēbi pameta līgavainis. Pa vidu pazuduši cilvēki, bēgļu krīze pasaulē un pēdējie 10 eiro uz mums abiem, kad nedēļas laikā jānomaksā interneta rēķins.
Ēdu amerikāņu pīrāgus un runāju par musulmaņiem, norvēģu pravietojumiem, militāro dienestu un vēl kaut ko. Puslīdz ciešami izturēju kompāniju, kad mani nespieda komunicēt. Un gribu kaut kādā vieglākā režīmā ieslēgt decembri. Jau ir līdz vienai vietai.

Piesmaržina visu dzīvokli ar kotletēm un noēd visus mūsu redīsus. Kā nav kauna. Un, izrādās, šovakar mums būs vēl viens nakšņotājs. Pa ausi vajadzētu sadot.

Liec tak man to mieru - reiz teica kaut kāds bērns sen sen atpakaļ. Un es viņam pievienojos. Es šobrīd nevaru izturēt atrašanos ne pārāk zināmu cilvēku barā, kur no manis gaida komunikāciju. Daži zināmi cilvēki- ok. Lekcijā - jā, kaut kādās izstādēs, semināros, par akadēmiskiem jautājumiem - mierīgi. Bet, kad man jābūt pasākumā, kur nevaru mierīgi būt ar sevi maliņā, bet man ir jāmoka kaut kāda mistiska, bezjēdzīga saruna ar random cilvēkiem... Vienkārši nē. Aizbraucu mājās un atstāju visus sajūsmināties par sevi.

"Ziniet, tik reti sanāk būt vienam
Tā mēs tās dienas skrienam un skrienam
Drīz taujāšu spogulim
Kas tā par seju
Tāpēc es ceļos un eju."
/Prāta Vētra/

Un, ja runā par sapņiem, joprojām naktī esmu high. Kad Rīgā bija drausmīgais pērkons, es sapņoju, ka Jēzus nāk otrreiz. Un pa vidu pamodos un nesapratu, kas tur tā sprāgst.

Manā cukurā ir asinis. Stresainumu līdzsvaro kaudze saldu lietu. Nav labi, a ko.

Man ir darbu saraksts šai nedēļai, precīzāk 3 nepilnām dienām, jo dodos prom no LV. Un es nesaprotu, kā to varētu izdarīt pat normālā nedēļā. Kā lai to iztur. Un, kur lai naudu dabū. Ehh.

Paraudāt, aizkriet kaut kur, bēdas slīcināt, nogrūst skapī vai noēst? Tāds nogurums - morāls, garīgs, rudenīgs. Gribas ieritināties zem segas un pamosties kaut kā citādāk.