Ehh, paņēma, bet nācās atteikt. Izrādās, ka vēl studiju ietvaros ieplānota daudz smagāka vergošana, nekā šķita.

Domāju - izmantošu iespēju un aiziešu Rīgā pie friziera, meitenei prakses beigas, par 1,50 griež, bet man no parastajām cenām Rīgā krampji metas. "Apgriezt galus" rezultējās kaut kādā galu paskrubināšanā, kā rezultātā nekas īsāks nav palicis un, ja gribu aplūzušos dabūt nost, būs vien jābrauc uz laukiem. kad nu tādu mistisku laiku atradīšu. Es vairs nezinu, vai es tai vietai piederu. Es neka nekur nepiederu, vienmēr esmu skraidījusi starp vairākām. Mājas-skola. Tagad, Rīgā dzīvojot, laikam māju sajūta un ilgošanās pēc zaļās pilsētas kaut kā notrulinājusies. Gribas, bet kur es tur likšos? Abiem vecāki dzīvo nost no pilsētiņas, tāpat sanāk sēdēt uz vietas. Bet Rīgā - kustība, dzīve, iespējas...
Es kaut kā neprotu derēt.

Tā mūžīgā vecāku vēlme pēc perfektuma un "ka tik kāds nepadomā, ka kaut kas nav" veicina to, ka abas ģimenes izlaidumus svinēs katra savā vietā. Nav jau dikti ciešo attiecību, bet tomēr tagad jāmēģina sadalīties un izbraukāt starp vīramāsas un mana brāļa izlaidumu. Nepaspējām nomenedžēt cilvēku pievienošanos, par daudz. Ko var darīt, ka par demogrāfiju rūpējas un ir draugi.
Tāpēc man reizēm gribas, lai manas mājas vienmēr būtu pilnas cilvēku, lai viņi vēlētos nākt ciemos. Visjaukākās atmiņas ir tieši no tādām - kur divistabu dzīvoklī 20 cilvēki svin pankūku rītus vai Jauno gadu, vai uz matracīšiem uz grīdas papildus lielai ģimenei guļ ciemiņi.