dekoltē

redz,pavisam vienkārši un savādi tas izklausās,
bet dažas nedēļas atpakaļ vēl sestdienā strādājot un redzot kā galerijā atkal viss piejaukts un ar lietu un putekļiem pieputējis, bet žēlojot arī savu laiku, un apzinoties ka par istabenes darbu nevienam piemaksāts netiek, es tā...kaunīgi centos izberzt nedaudzās telpas, domājot lai nu tik kāds neatnāk un cilvēkiem nav savādi runāt ar kādu, kurš viņiem stāsta kāds rāmis labāk piestāvētu tam vai šīm darbam,bet kas pirms brīža šrubēja grīdu..,

taču pēdējo nedēļu laikā šis tas manā attieksmē izskatās mainījies - atceroties kādu, ja nemaldos budisma vai daoisma
domu par to,
ka ja cilvēks jūtas nēērti un kaunas darīt "sevis necienīgu" darbu - tad īstenībā tieši pats cilvēks ir tas, kas nebūtu cienīgs šo darbu saņemt,

sapratu, ka mazgāšu un uzkopšu telpu cēli,
nesteidzīgi un rūpīgi,- tādēļ, ka tā ir pareizi,un tieši tā arī tam jābūt,
un tādēļ ka principā iedzīvinot gadsimtiem (!) vecus paradumus, varbūt pat tos varētu nosaukt par tikumiem,
un arī tādēļ, ka viss uzkopšanas process iespējams ietver sevī kādu dziļi iešifrētu simbolisku jēgu - redziet - tātad kaut kur dziļi mūsos paslēpta gandrīz vai kosmiska ideja par to, kas ir varētu būt patiesi vērtīgs un svētīgs - vispārēja saprātīgas sakārtotības un skaidrības ideja,
kas nav tikai telpa-putekļi- nelieli dubļu pleķi-uzsilis gaiss,

bet gan - cilvēks, kas nācis no vispārējas kārtības,
un tiecas atkal atpakaļ tur, kur lietas ir daudz sakārtotākas nekā šajā utilitarizētajā pasaulē,
kurā smalkam pilsētniekam neklājas paņemt rokā spaini, birsti un šaupeli,
un izturēties pret cilvēkiem pārak draudzīgi,
savādāk varētu rasties iespaids, ka viņš ir pilnīgs nejēga, pazaudējis savas ambīcijas un principā, nedod Dievs, varbūt patiešām nav noskaņots pārdot savu dvēseli tikai par to, lai iepatiktos absolūti visiem..


nu ja,
bet tās jau tādas ikdienišķas ķeršanās pie augstām lietām,
var jau būt ka sajukusi spriedelēju,