dekoltē

.



satveriet nu mani, sapuriniet un atgrieziet kāds realitātē.
jo Bresons ir vienkārši tik sadistisks nelietis,
tik salds un svaigs, ka man gribas tagad mesties lejā no klints.

nolādēts, nu kā viņš to parāda un panāk
- to materiālo, taustāmo pagātnes elpu,
visas šīs krāsas, kurās izkust,
visus šos neritmiski ritmiskos trokšņus,
ritmus no soļiem, mažīnām,zāģiem un pudeļu smiekliem.

un visus šōs nolādēti īstos franču zēnus,
ar tādiem matiem kādi vispār ir tikai francūžiem,
sapluinīti pa spilveniem,
kārni un tievi, un vienmēr kad ir iespēja valkājas apkārt apakšbiksēs,
un meitenes ar kaut ko tik naivi skaistu kā mazas krūtis bez krūšturiem un šīs naivās bērnu sejas,
mati, kas vienīgais apsegs agros rītos gultā raudošām meitenēm un maigas rokas, kas vieglā,pavisam dabiskā žestā ar saviem garajiem, skaistajiem pirsktiem papliķē pa raudošo augumu..

un prieks par šokolādi,kas somā,
un par noķertu zivi,


tik drausmīgs kontrasts skaistajai dzīvībai un sarautajai nāvei,

es gribēju teikt - TŠSSSSSSS!!



satriecoši,satriecoši,satriecoši,