dekoltē

gandrīz darbdienas beigas jūtot, es aizsapņojos par Kantu.
Muļķīga sagadīšanās,
kāds cilvēks, ar kuru pēdējās nedēļās man sanākušas kaislīgākās diskusijas kādas vispār atceros piedzīvojusi,
šodien pēkšņi nāk klajā ar faktu, ka liela tiesa viņa principu balstītas Kanta filosofijā.
Protams, neesmu nedz īpaši viņu studējusi, tikai garāmejot, un tomēr..
Kā tikko noticis ataust atmiņā pagājušais, apbrīnojamais un ļoti agrais, vēl sasalušais pavasaris,
kad cauri asarām un bezspēcībai pamirušu sirdi gaidīju kas tad īsti būs ar manu skaisto franču draugu.
Sapazināmies manā darbā, nē, sapazīšānās nebūtu īstais vārds - es tonakt sēdēju zīmēdama sabiedrību iznīcinošu sarkastisku grafisku kompozīciju, rīdama dusmas par to, ka man vienīgajai kā muļķei jau neskaitāmu sestdienas vakaru un nakti jāstrādā, kamēr citi izklaidējas un atpūšas, pieverot acis arī uz to faktu,ka aiz dusmām biju izmalkojusi vismaz trešdaļu pudeles kaut kāda nenosakāmas izcelsmes sarkanvīna ;
un te pēkšņi pret rīta pusi parādījās Ričards..
Pilnīgs absurds, pirmais iespaids par viņu man bija galīgi atbaidošs,tik drausmīgi..jokaini, milzīgi, skruļļaini mati,kas man tā riebjas, bet tas,ka kāds nolēma savā grūtajā angļu-franču valodā apjautāties ko es tur zīmēju.:)
Pamazām viss common-room kaut kā bija iztukšojies un es, neuzkrītoši sarunas gaitā iesmērēdama viņam savu e-mailu nemaz nevarēju noslēpt faktu, ka tas saistīts ar kaut ko elektronisku..mūziku!
nu un tad panesās BOnobo, un jau nākamajā brīdī..myspace izdvestā KETTO pavadībā mēs jau bijām sākuši dejot pa pielaistīto grīdu .
Tas pēkšņi izrādījās netveramākais brīdis manā necilajā foreigner-dating "karjerā",
jo paskatoties uz augšu caur viņa matiem pavērās TĀDS skats, ka es neņemos to pēc tik ilga laika saukt atmiņā,
zinu tikai ka debešķīgās melodijas pavadījumā uzsākām deju,
kas pēc tam virtuāli turpinājās vēl dažus mēnešus, līdz brīdim,kad viņš vēlreiz atlidoja pie manis, un.......kā jau pieauguša cilvēka dzīve sāk mani radināt,
lietas sāka atgriezties relitātes formā,
viss izrādīāš pavisam ne tik gludi un prāts teica vienu, loģika kaut ko savu, sajūtas kaut ko savu..

atceros tikai to pacilājošo brīdi ,kad lekcijā dirnot pēkšņi caur mani izskanēja Kanta cēlie vāŗdi par to,ka katram indivīdam būtu jārīkojas tā,it kā viņš sevī reprezentētu visu cilvēci..
un mans pavasaris atdzīvojās,
aptverot,ka pat pieļāvusi sev iemīlēties kaut kādā muļķīgā francūzī,kura filosofiskās pērles laikam jau izrādījās tikai nepareizi izprastas angļu valodas formas nevis kaut kādi jauni izgudroti divriteņi..
nu,pat šā dāvai tādā gadījumā
-tieši Kanta dēļ es atguvu kontroli pār visu šo mulsinošo situāciju, plus, -tādu pašapzinīgumu,saprotot, ka sekošana skaistām jūtām VIENMĒR būs cilvēces ideālus reprezentējoša.
un tagad, šodien,
atkal Kants,
pie kam.....tādā kontekstā, un ak, es arī beidzot vairs nezinu ko domāt........