dekoltē

kaut kā nesen izceltais gaismā Mamonovs ar savu meditatīvo rečitatīvu,
šorīt man pēkšņi atsauc atmiņā arī Blur.

rīts jau arī lielisks,
neaptverami labi celties agrāk sestdienas rītā, lai ar The Cinematic Orchestra lēnām iesāktu dienu kādu stundu vingrojot pilates, izstaipītos un pamostos,
pēc tam nodotos veļas mazgāšanai (ar rokām), kas ir tik attīrošs un uzmundrinošs process,kādu otru grūti izdomāt,
pēc tam es nododos sarunai ar Dievu,
un lieku vārīties olas.

un te pēkšņi, Mamonova ģeniālā dziesma, kurā viņam rādās pribaltija, Tallina, Rīga, man atgādina sen nedzirdētas skaņas,
patiesībā jau Gorillaz īstā viļņa nostādīšanai, ar Demon Days.
un tikai pēc tam, mazmazītēm
atceros to apmākušos, pavēso vasaras pievakari, pirms gadiem vismaz deviņiem,
kurā manās rokās pirmo reizi nonāca Blur 13.
uzkāpām ar brāli bēniņos vecmammas un vectēva mājā,kur mēs pa vasaru gulējām,
tādi slīpi griesti un uz viena plaukta no mājām līdzi atvilktais lielais Sony atskaņotājs,
iemočījām to disku un sēdējām gultā blakus lēkādami, cik nu mums tur, man kādi 12 man, viņam kādi 11 gadi,
un tad klausāmies....un man tik dikti tas riebjas!
bet mēs turpinām dīdīties, nezinu,kaut kāds mistisks spēks,
nakts arvien tuvojas un tuvojas, istaba tumst, un,klauoties ne jau tur labajā Coffe and TV vai Tenderā, bet gan sākot ar 1992, un tālāk... b.l.u.r.e.m.i., un tās krēslainās sienas,
dažreiz atceroties, man šķiet, man toreiz bija bail pazaudēt pat savu dvēseli,
cik baisi spokaini šķita, 12gadīgam bērnam,

bet ,kāds iepriekš minētais mistiskais spēks,
kas to toreiz vienīgo kaut kādu firmas disku,kuru brāļa tāds pats sīkais pāris gadus vecākais draugs bija iedevis paklausīties, un tad es tik atceros...ka aizbraucot mājās es un Blur, mēs jau bijām lielie draugi.

fascinētīgi,bāc,
cik ģeniāla mūzika.
un kur man toreiz bija zināt, ka ar šo vēsturisko notikumu mīlestība uz visu nezināmo, elektronisko mūziku, mistisko un visādi citādi transcendentālo brīžam, tiks uz visiem laikiem manī ieseivota gluži kā šis skaņas celiņš, kuru laiku pa laikam izcelt atkal laukā no zemapziņas samudžinātajiem nostūriem..

man tik ļoti garšo vārītas olas ar majonēzi, jeb,kā mans franču draugs to nosauc, l'eg mimoza (rakstu kā skan, jo tagad izdomāt kā īsti to uzrakstīt esmu par nesakarīgu)
ak, un ar kliju maizi un sviestu un melnu melnu kafiju.
sasodīts,
BAttle atsauc pilnīgu psihadēlisku bērnības atmiņu vīziju.