dekoltē

Nu kā tas ir iespējams, ka fiziska sajūta reizē atsauc kaut ko atmiņā, kaut ko smeldzē un kaut ko noklusina,
sēžot joprojām ledusaukstā dzīvoklī, nešķiet pat reāli tas skats,kas paveras pa logu - spilgti silti dzeltena pretājās mājas siena, dzelteni koki aiz kuriem, zināms, tek Daugava, aiz kuras tikpat silta,saulē sasilusi Rīga, visas sienas, ja uzlītu pavasara lietus, kūpētu un smaidītu, bet tā kā rudens, viņām atliek tikai savilkt sejas un imitēt smaidus,
bet to māju dzeltenās sienas sāk atgadināt kaut kādu nebijušu paralēlu pasauli, nereālu kontrastu tādā ziņā, ka šķiet, tā pasaule ir īsta pretēji šai, kurā tagad kaut kas skan, kaut kas kaut ko raksta uz klaviatūras, kaut kādām domām sajauktām, kuras domā, ja ir emocijas, tad var uzrakstīt, bet ja nav emociju un nerakstās, vai tad tu neesi rakstītājs pavisam, vai tikai mazliet,?
miesa ar gaisu sakontrastē,skudriņas un saulesdūriens,
it kā sarunājies ar cilvēku, bet neko nesaproti ko viņš saka, un kāpēc jūs vispār dzīvojat vienā mājā,
daži vārgi dūmi paceļas no tās pašas dzeltenās mājas jumta un tu skaties tur, mutei kustoties burtu apveidos, bet kas no tā.
kaut kāds nekāds atklājums sanācis,
ka jāiet,jālien zem segas un jāmēģina aizmigt lai noslēptos no rudens dūriena.?

bēw.!