īsumā - sākot ar pagājušās nedēļas nogali līdz šim brīdim.

piektdien no rīta 11:00 Talsos bija pirmais kopmēģinājums Laurai bērnu dārza Ziemassvētku uzvedumam zālē (vecīša cimdiņš).
Tās pašas dienas vakarā 19:00 bija jābūt Rīgā uz Jāņa māsas 18 gadu jubileju, bet sestdien pa dienu gribēju aizvest Lauru uz Usmu, uz Bukdangām, kur bija paredzēta rūķošanās, izjādes ar zirdziņiem, mini zoo, piparkūku cepšana, cukurvate, un citas jaukas lietas.

Lai to visu paspētu, sarunāju, ka E. vedīs mūs uz Rīgu, uz dzimšanas dienu un tad vēlu vakarā/ naktī atpakaļ uz Talsiem. Pati to nevaru, jo mammas auto ir pārāk šaubīgs pēc sava tehniskā stāvokļa.

Uz b/d mēģinājumu tikām, uz dzimšanas dienu arī (pa vidu vēl izbraucām Jelgavu, jo, lai mūs šitā darba dienas laikā vizinātu uz Rīgu, E. nokārtoja vienu darba štelli). Mājās bijām pat pieklājīgi laicīgi - ap 1 naktī.

Pienākusi tātad sestdiena, kad jābrauc uz Bukdangām. Ienāca prātā doma paķert līdzi vēl kādu draudzenīti Laurai. Apzvanīju 6(!) mammas un visas kā sarunājušas - o, cik labs piedāvājums, cik jauki, bet... 1) esam ceļā uz Rīgu, 2) mums jābūt pēc stundas vārda dienā, 3) mums ciemos vecmāmuļa brauc, 4) esam apslimuši, 5) esam Mazirbē, u.t.t.

Un labi, ka tā, jo brīdī, kad nolēmām doties divatā, izrādījās, ka nevaru pielaist mammas mašīnu! Ja būtu vēl līdzbaucējus sarunājusi, būtu bijis pavisam neērti. Laurai lielie kreņķi, jo par cukurvati viņa sapņo jau labu laiku un es nenoturējos nepateikusi, ka tais Bukdangās cukurvate ar būs un vēl viņa ļoti, ļoti bija gribējusi ar zirdziņiem tikties... un rūķis... ak. Vārdu sakot, mierināju viņu, sakot, ka Rīgā gan jau mēs kaut kur cukurvati dabūsim. Mums bija ieplānots uz Ziemassvētkiem doties atkal uz Rīgu, pie Maružiņas, kura ar ļoti gaida svētkus ar maziem bērniem. Un tā kā viņa ir šobrīd nepraktizējoša bērnu dārza audzinātāja, kurai patīk un padodas sagādāt svētkus mazajiem, man šķiet, ka šie varētu izdoties ļoti jauki un brīnumaini Ziemassvētki ar rūķiem, rotaļām un dzejoļiem. Nu tā, no sirds :) Un pēc Ziemassvētku vakara, biju ieplānojusi sagādāt svētku kultūras programmu Laurai, tik vēl nebiju izvēlējusies, ko tieši - cirku ar Ziemassvētku programmu vai ledus šovu vai kādu bērnu izrādi... protams, Spicē bērnu Ziemassvētku pasākums, man abrāļa, omes un tēta satikšana un apsveikšana. Darbu daudz, plāni lieli... tie visi bija plāni.

Tālāk. Tātad sestdien uz Bukdangām pie rūķiem un cukurvates netikām. Toties svētdien sarunājām E. un braucām eglīti lūkot. Tas bija skaisti - bridām pa aizsnigušu mežu, es pat līdz gurniem cīnījos ar sniegu, purinot mazās meža daiļavas, meklējot to skaistāko. Atradām, aizvedām mājās. Un tik mājās konstatēju, ka Laurai kombim bikses ir bijušas sarāvušās uz augšu un viņai kājas slapjas no pirkstu galiņiem līdz pat augštilbiem. Aukstas un slapjas kājas!!! Bet viņa neko nesaka! Neesot jutusi, ka kājas slapjas :( Tad nu naktī sāka nejauki klepot, domāju - nu, vo, slapjo kāju efekts parādās. Bet pati arī - kā ap/pirms 4:00 naktī pamodos, tā vairs nespēju aizmigt. Tā kā galva sāp, prāts nenomierināms - ceļ augšā bērnības atmiņas par nenozīmīgiem niekiem, kā paziņu mājas lieveņa izkārtojumu un to, kā izskatās viņu suņi, u.tml. blēņas. Vārdu sakot, tā arī tonakt neaizmigu. Toties Laurai no rīta temperatūra. un man arī.

Tātad pienācis pirmdienas rīts - Laurai t, uz b/d iet nevar, bet otrdien ilgi gaidītais b/d pasākum. Laura jau man sen sen dzied tās dziesmiņas un rāda, kas iestudēts un gaida, kad mamma nāks skatīties. Svētdien kā reiz nokomplektējām zaķa kostīmu - piešuvām svārciņiem ļipu :)
Tā kā t bija tikai no rīta, cerēju, ka otrdien uz svētkiem tiksim. Sarunāju ar audzinātāju un Lauru aizvedu pirmdien tikai uz ģenerālmēģinājumu ar visiem tērpiem. Nu, ko - atliek tik sagaidīt nākamo dienu. Turklāt es vecāku sapulcē esmu oficiāli iecelta par svētku fotogrāfu. Gaidām rītdienu. Ome izceļ vaska ruļļus, ar kuriem var ļoti feini ielokot matus (viņu īpaši uzsilda, ietin matos un tad iztin ārā - lokas gatavas un nav vajadzīgi ne slapji mati, ne turēt elektrību pie matiem).

bet naktī uz otrdienu sakāpj temperatūra. Smuki sakāpj. uz 39 un vairāk. Un tā tā temperatūra turas līdz šim brīdim. Tātad 2 diennaktis. Esmu devusi nurofenu, panadolu, devusi kopā un atsevišķi. Dots ir analgīns un paracetamols. Miksēts kopā ar zyrtec pilieniem. Maksimums bijis 40 grādi. Kad iedod zāles, t izdodas nosist - kā nu kuro riezi, bet vidēji līdz 38,5 :) Un tad Laura grib iet, spēlēties, darboties, bet pēc maza mirkļa jau bez spēka ieritinās segā un t atkal sāk kāpt. trakākasi ir tas, ka nepaiet tās 4h atelpai, kopš iedotas zāles, temperatūra kāpj straujāk. Viņa šis 2 diennaktis teju visu laiku ir uz zālēm. Un kas vēl, par ko esmu patiesībā dusmīga - pēc kārtējās nurofena devas (jo panadols mums, izrādās, neiedarbojas) kad pēc 2 h temepratūra jau atkal pāri 39, zvanu ātrajiem un prasu ārstam - ko darīt. Lai dodu pusi paracetamola vai pusi analgīna. Tā kā panadols ir uz paracetamola bāzes un tas mums lāga neiedarbojās, nolēmu dot analgīnu. Mana mamma vēl brīnījās, vai tiešām tik mazam bērnam var dot pusi analgīna un nevis ceturdaļu. bet jā - tā ārsts teica. Turklāt pa dienu tā teica arī mūsu ģim. ārsta māsiņa (pašu ģim. ārstu nevarēju dabūt rokā, viņa tikai šodien bija pie mums vizītē, bet par to vēlāk). Vārdu sakot, iedevu pusi analgīna. tas bija ap 11:00 vakarā, vakardien. Mamma palika pie Lauras, bet es devos uz mežu - vēl pirms zināju, ka ar Lauru ir tik traki, biju saorganizējusi gājienu uz mežu saulgriežus atzīmēt. Ja jau pati organizēju un pie manis notiek pulcēšanās, karstvīna sildīšana, termosos liešana, dzejoļu un ticējumu sagatavošna, katliņa un kausiņa ņemšana laimīšu liešanai, tad pašai tak ar jāiet. Vārdu sakot - viss kopā. Un, aizmirsu pateikt, ka man pašai ar kakls ir ciet, sāp, sarkans un galva tā kā reibst, tā kā kas. bet, kas jādara, jādara.

Tātad, atstāju Lauru mammai ar tikko iedotu analgīnu un dodos uz mežu. pēc 3h esmu atpakaļ. Bērna, no jau tad 39.3 grādu temperatūras pēc anagīna tā bija stundas laikā nokritusi uz 36.4!!! Vienkārši vāks! Sirdij tā tak ir nenormāla slodze!!! Un tāda bāla atrubījienā man viņa visu nakti nogulēja. Liku modinātājus, jo gaidīja, ka t kāps, bet nekā. Ta analgīan deva bija zirga deva viņas organismam! t sāka ka'pt tikai pēc 12 h!!! Un šodien, kad ģim. ārstei pārjautāju analgīna devas, uzzināju, ak tiešām Laurai ne vairāk kā ceturdaļa bija jādod! (*))(*()&) Es stabili zinu, ka neko nepārklausījos, man pa telefonu ntās reizes atkārtojas 2 cilvēki - vai nu pusi no pieaugušajiem domātā paracetamola tabletes vai analgīna. vai nu - vai. Pusi tabletes.

Vārdu sakot, ģimenes ārsts saka, ka mums jādodas uz slimnīcu, jo nav acīm redzamu iemeslu tik augstai temepratūrai. Visticamāk, ka kaut kāds vīruss. Un, visticamāk, ka to mēs esam saķērušas Rīgā, jo mēs abas tur bijām, abas vienlaicīgi saslimām + vēl viena meitene no tās 18. gadu ballītes tagad cīnās ar nesaslimšanu. Un apkārt man te citas mammas ar saka, ka šobrīd vazājoties vīruss ar augstām temperatūrām, kas ilgst 2 dienas.
bet es negribu slimnīcu. Turklāt man pa dienu likās, ka Lauru tā milzīgā t sāk laist vaļā, - līdz ārsta vizītei pēcpusdienā t nebija uzkāpusi virs 39. Un sarunājām ar ārsti, ka pavērosim vēl. Ja t milzīga un nekrīt, es saucu ātros un braucam uz slimnīcu. Ja paliek tomēr labāk, rīt dodamies uz poliklīniku, nodod analīzes un tad pieņemsim lēmumu.

un kamēr es šo visu rakstu, viņa man blakus gultā guļ ar 39,4. iedevu nurofenu. Ir pagājušas 20 minūtes, bet t ir pakāpusies uz 39,6. Es tiešām nezinu. tas ir bailīgi. Viņa panes, ir labi, gan jau nokritīsies. Bet vai mums tiešām rīt vai pat šonakt tas viss nebeigsies ar braukšanu uz slimnīcu :(

Ziemassvētku plāni Rīgā un izklaides pasākumi vējā, protams. Otrdien uz b/d pasākumu ar, protams, netikām. Pasākums sākās 17:00. Vēl 14:00 Laura man žēlām acīm saka: mammīt, varbūt mēs tomēr vēl tiksim uz cimdiņu... Es nesaku ne jā, ne nē. Es zinu, kā viņa šos svētkus ir gaidījusi. Ar audzinātāju sazvanījos, viņa saka,ja grādi nav ļoti lieli, lai uz svētkiem nākam, kaut paciņu paņemt, vismaz iespēja būt tajā gaisotnē. Man veselais saprāts saka, ka bērnam jāpaliek mājās, pat ja viņa ar visu t jūtas labi, bet no otras puses tik ļoti gribas nenolaupīt to prieku... Bet 16:00 izmērot temperatūru tā atkal bija 40... nu neko, zāles iekšā, es ģērbjos un dodos uz fotografēt pasākumu, kurā mans bērns nebūs. Un tai uzveduma daļā, kur zaķīši dzied savu dziesmiņu un danco ar tām kustībām, kuras fragmentāri esmu redzējusi izpildām Lauru mājās, man riktīgi uz bimbājienu velk... :( Un nebūt un nefotografēt jau es ar nevaru (laikam, jau varēju gan, ja pastāvētu uz savu, bet man tomēr likās, ka solītais jāpilda), turklāt pa dienu, kad sazvanījos ar mammām par audzīšu dāvanām un izteicu pieņēmumu, ka varbūt nebūšu uz pasākumu, jo bērns slims, pati jūtos slima un tā... man kārtīgi piekodināja, lai esmu vai lai sameklēju citu savā vietā, jo vecāki tomēr paļaujas, ka būs šie foto. Un taisnība jau arī ir. Bet dzīvē tak gadās visādi. Bet nu, kā ir, ir...

bet visam šitam ir arī labā puse - vēl sestdien es sastādīju sev tīri smuku vēl šogad paveicamo darbu sarakstu. Lietas, kuras būtu jāpaveic, lietas, kuras nav obligāti, bet būtu ļoti labi un tā. tagad to visu esmu atmetusi novārtā un esmu noskaņojusies, ka man darbu ziņā šis gads ir beidzies. Lēnā garā kaut ko paķibināšu, ko gribēšu, lai nebūtu gluži garlaicīgi, bet neko necentīšos paspēt vai izdarīt aiz svētās pienākumu apziņas. Viss. Bet par šo tēmu varbūt vēlāk, ja saņemšos atkal uz tik garu palagu (man nepatīk tik gari rakstīt, tik daud zlaika paiet...)

P.S. Pēc aptuveni stundas, kopš iedevu zāles, t ir nokritusies no 39,6 un 38,6. Un. ņemot vērā tendences, pēc 2h-3h atkal būs augšā. Nurofēnu dot vairs nevarēšu. paracetamols. Analgīnu dot man ir tagad bail.