Pēdējās 3-4 dienas bija graujošas. Tīri darba dēļ. Organizējām mācības 2dienu garumā 65 cilvēkiem. šobrīd neesmu gatava ieslīgt sīkumos, ko arī, visticamāk, nedarīšu, taču darāmā man sanāca vairāk, kā man būtu sapņos rādījies. Laikam mana enerģija un jaunība pārējiem projekta cilvēkiem radīja iespaidu, ka es varu izdarīt vēl to un to un to... un man pašai jau ar likās, ka varu. Bet tas beidzās ar to, ka man sāka gribēties raudāt, pusdienās karote trīcīja tā, ka zupa teju šļakstījās ārā un es jaucu cilvēku vārdus, nesapratu, kas man jāraksta kvītīs, bija ļoti spēcīgi jākoncentrējas, lai veidotu sakarīgu teikumu, nevis izlītu (tieši tā - izlītu) histērijā un bija sajūta, ka viss - ar mani ir čau.
par laimi viss beidzās labi :) Vakar atbraucu mājās. Pirms gulēšanas iegāju karstā (parasti eju normālā) vannā, izmērcēju sevi, atslābinājos un pa taisno līdu gultā, kur vairs vienkārši nespēju pakustēties. Sajūta, ka ķermenis ir kā salauzts un prāts vnk atsakās vairs par jebko domāt. Totāls enerģijas izsīkums. Kā garīgi, tā fiziski.
Šodien ar pārtaukumiem guļu un ēdu. Es šodien esmu uzņēmusi apmēram 2x vairāk, ja ne pat vēl vairāk, ēdiena, kā parasti un man vēl gribas. Guļu daudz, prāts joprojām neriktīgs, par maz spēka. Ar teju mēneša atstarpi piedalīties divos tik ļoti enerģiju un atbildību izsūcošos pasākumos ir pārāk zvērīgi. Galvenā škrobe, ja tā vispār var teikt, ir tas, ka šoreiz daudz kas no tā visa, ko es beigu beigās darīju, pēc būtības nebija jādara man! Bet, kā man vadītāja pēc tam teica: "Ines, no malas tak nevar redzēt, ka tu vairs nevari, saki tak, lai tev palīdz! kaut vai man pāradresē daļu!" Nu, jā, pie šitā ir jāpiestrādā. A man liekas, ja reiz vadība (ja tā var teikt) saka - dari, tad man ir jādara! Citādi būšu slikta darbiniece :) Otrs lieta, kas mani tā kā nedaudz uztrauc ir - man šķiet, ka projekta vadītāja tā īsti nemaz nav sapratusi, kāda apjoma un atbildības darbu man nākas veikt projekta ietvaros. Ja es kaut ko kaut kur sajaukšu, tad būs vāks un putra visā projektā. Un es nevaru tās lietas darīt nolaižot zemāk atbildības latiņu! Kā viņa vasarā teica - "Ines, tu pārāk daudz ņem pretī to, ko tev uzdod darīt." ar domu, es daru par daudz, kā es to uztvēru. Un tas rada kārdinājumu dot man darīt vēl vairāk. Jo es jau nesūdzos, es vienkārši izdaru, lai ko tas prasītu. un no malas var šķist, ka tas bijis 30min jautājums, a patiesībā 3h.

oookei, nekas. Es no šī visa tikai mācos un mācos. Cilvēki apkārt ir labi un kompetenti. Kā komanda strādājam labi. Galvenais, man pašai prast saprast, kad vairāk nevajag ļaut sev likt darīt un sākt vicināt STOP zīmes.

Bet ir arī milzīgi ieguvumi no šī pasākuma - tāds kontakts un mūsu puses cilvēku personiskāka iepazīšana pie vīna glāzes neformālajā daļā :) Asaras un smiekli, sieviešu runas. Pa divi lāgi bija jāraud klausoties stāstus par dzemdībām un ļaunām(jā, jā, es citādāk nevaru to nosaukt!!!!) vecmātēm, par pēdējā brīža dzīvības izglābšanām, pa ārstu nolaidību, par bērniem, to audzināšanas paņēmieniem un vīriem, ārprāc! Tur jau vien cik mana enerģija aizgāja, jo es tak to visu laižu caur sevi! (jā, jā, šitā visa laišana caur sevi ar jāierobežo). Bet kādas šīs sievietes ir malaces! Un tā sarunas ar jau notika caur smiekliem, ne jau paššaustīšanā vai žēlošanā, cik man grūti gājis. O, nē, tur viss stāvs līgojās no smiekliem par lietām, kur normāli būtu jāraud. Un divreiz raudāju arī. šī cilvēciskā pieredze, informācija, sajūta, kas rodas, ka tu iepažisti labāk cilvēkus, kas ir pilsētā ap tevi, ar kuriem sanāk dažādu lietu saistībās saskrieties.

Vai arī situācija: kamēr es ar otru meiteni līdz 5 rītā pļāpājām (esam palikušās vienīgās), sākot no garīgās dzīves uztveres un beidzot ar maniem darba nodomiem un viņas kontaktiem, vai vīriešiem (ak, protams), tikmēr mums garām uz virtuvi dodas viena no lektorēm. Arī jauna sieviete. Kāpostu meklē (pusdienās bija kāpostu salātiņi). saliekot kopā informāciju, ka viņa samērā nesen ir bijusi stāvoklī, kāposta meklēšana šķiet visai zīmīgs faktors. Un tā arī izrādās. Taču kāpostu par visām tā arī neizdodas atrast... . Un tā sajūta - cik mēs daudzi un dažādi cilvēki vienuviet no dažādām dzīves pozīcijām. Un dažas dienas pirms tam vēl ar E. runāju - sak, mēs tak dzīvojam ne jau tāpēc, lai augtu un mācītio, esot stikla būrīšos. Mūsu tak ir tik daudz un mēs varam tak palīdzēt dzīvot viens otram! Kā? vispirms jau ar - mīlestību, labestību un iecietību. Bet, pieņemu, ka daudzi šos manus vārdus šobrīd varētu nesaprast. Es par tādu visaptverošu gaisā peldošo mīlestību un atbalsta sajūtu runāju. Un ne tikai pret mīļoto cilvēku vai ģimeni. pret visiem. īstu. Taču tā te, uz zemes, nebūs. Un, jā, ja kas, paradīze neeksistē, ja nu kādam kas tāds ienāc aprātā. Tā ir pasaka. Tāpat kā sātans, dievs, elle un viss pārējais Tie ir tikai tēli. Taču enerģija pastāv, tā veidojas, darbojas, ietekmē un viss ir daudz vienkāršāk vai sarežgītāk, kā nu kuram liekas. Interesanta tēma, redz, cik tālu aizrakstījos :)

vārdu sakot, dzīve man ir interesanta un piepildīta. Sajūta, ka kaut kas iet uz kulmināciju vai nobeigumu vai vienkārši lēnām notiek pāreja. ar cilvēkiem nav iekšā tikties (lai ir daži cilvēki gan tepat Talsos, gan Rīgas pusē, par kuriem domāju), jo tad man šķiet, ka man enerģija tiek atņemta. Man pašai to šobrīd vajag :) un darbu saraksts ar priekšā ir kā gara desa. Prieks, ka par dažādām tēmām un jomām. Līdz ar to, brīdī, kad sajūtu emocionālu nogurumu no viena projekta vai pienākuma, pārorientējos un kādu brīdi laiku veltu pilnīgi kam citam :)